“Es rakstu tev šogad jau vēstuli trīssimt pirmo,
bet nenosūtu, jo adresāts nezināms.
Es rakstu ik gadu, tumst acis un mati sirmo,
vien tu man kā jaunība vienmēr paliksi tāls.”
Šīs dzejnieces Laimdotas Vištartes dzejas rindas sasaucas ar manām izjūtām. Aizrit 75.gads, kopš uzrakstīju pirmo vēstuli savam vecākajam brālim Pēterim uz fronti Volhovā. Rakstīju visu Otrā pasaules kara laiku – gan nosūtot vēstules, gan atstājot nenosūtītas. Domās rakstu joprojām… Brālis pazuda bez vēsts, sākot ar 1944.gada 13.-14.janvāri, kad notika latviešu leģionāru atkāpšanās no Volhovas purva. Mans brālis 1943.gada 26.novembrī bija kļuvis 20 gadus vecs, vēl dzīvē maz pieredzējis. Tāds jauns viņš ir palicis manā atmiņā. Brālis prata spēlēt vijoli, bija labs zīmētājs. Viņš bija līdzīgs mūsu tēvam Kazimiram – tumšiem, viļņainiem matiem.
Uz mūsu ģimenes pieprasījuma vēstulēm vācu kara pavēlniecība regulāri atbildēja, informēja, kur tobrīd atrodas Pēteris, norādot karaspēka daļu un adresi. Taču manas un pārējo tuvinieku sūtītās vēstules Pēterim Odumiņam palika bez atbildes visu kara laiku. Tas sāpēja vienmēr. Arī pēc kara.
Ģimenē vecākiem bijām pavisam četri dēli un meita. Brālis Jānis 1944.gada rudenī tika mobilizēts Sarkanajā armijā, viņš mājās no kara pārnāca kā otrās grupas invalīds. Nodzīvoja līdz 90 gadiem, atstāja tuviniekiem pulku gleznu. Jānis tāpat kā mūsu vecākais brālis Pēteris bija ar mākslinieka talantu.
Šodien no kuplās mūsu vecāku ģimenes esam palikuši vairs divi ar māsu Annu, kurai 26.martā paliks 91 gads. 16.marts mums abiem ir svēta diena. Tā ir diena, kurā pieminam brāli Pēteri. Uzskatu, ka šis datums būtu nosakāms kā oficiāla leģionāru piemiņas diena valstī.
