Pagājušā gada martā apritēja 60 gadu kopš 1949.gada 25.marta deportācijas. Par godu šai gadadienai pēc Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesora Jāņa Vanaga iniciatīvas Balvos pirmo reizi notika starprajonu konference “Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”.
Šogad konference notika Cesvainē un tajā piedalījās Alūksnes, Apes, Balvu, Baltinavas, Viļakas, Rugāju, Gulbenes, Madonas, Cesvaines, Lubānas, Varakļānu un Ērgļu novada pašvaldību vadība, politiski represētie, skolēni un skolotāji. Saistībā ar šo pasākumu līdzīgi kā pagājušajā gadā skolēni rakstīja gan zinātniski pētnieciskos, gan arī radošos darbus par deportācijām.
Piedalās starpnovadu konferencē
Gulbenes novada domes Izglītības, sporta un kultūras nodaļas izglītības metodiķe Baiba Muceniece stāsta, ka pirms starpnovadu konferences konkurss notika katrā novadā atsevišķi. Gulbenes novadā tas notika 11.martā un tajā piedalījās 11 skolēni ar sešiem darbiem. Tika pārstāvētas piecas skolas – Gulbenes Bērzu sākumskola, Tirzas pamatskola, Galgauskas pamatskola, Daukstes pamatskola, Gulbenes novada valsts ģimnāzija – un arī Gulbenes 97.gaidu vienība. Skolēnu darbus vērtēja politiski represēto Gulbenes nodaļas vadītāja Aira Anča, politiski represēto Gulbenes nodaļas vadītājas vietniece Aina Lapiņa, Gulbenes 97.gaidu nodaļas vadītāja, politiski represētā Inta Vilka, vēstures skolotāja, politiski represētā Aina Rone, kā arī novada domes Izglītības, sporta un kultūras nodaļas galvenā speciāliste kultūras jomā Edīte Siļķēna.
“Skolēni galvenokārt bija uzklausījuši savu radinieku un arī ģimenei pazīstamu cilvēku atmiņu stāstus. Savukārt, piemēram, Galgauskas skolēnu grupa bija veikusi plašāku pētniecisko darbu un apkopojusi materiālus par visiem Galgauskas pagasta iedzīvotājiem, kuri tika izsūtīti gan 1941.gada 14.jūnijā, gan arī 1949.gada 25.martā. Visvairāk uzrunāja un saviļņoja tie darbi, kuros bērni bija stāstījuši par saviem vecvecākiem un vecvecvecākiem, viņu dzīvesstāstiem. Bērni šos tuvinieku stāstus bija emocionāli līdzpārdzīvojuši. Runājot ar dzīvās vēstures lieciniekiem, skolēnu ieguvums ir daudz personīgāks, nozīmīgāks, nekā par deportācijām lasot tikai grāmatās,” saka B.Muceniece.
Visiem Gulbenes novada konkursa dalībniekiem bija iespēja piedalīties starpnovadu konferencē Cesvainē 19.martā. Labāko darbu autori arī varēja prezentēt savus darbus. Gulbenes novadu pārstāvēja Gulbenes Bērzu sākumskolas 6.klases skolnieks Mārtiņš Ručevskis, Gulbenes novada valsts ģimnāzijas 9.klases skolniece Vanda Kanaviņa , Daukstes pamatskolas 9.klases skolnieces Agnija Kārkliņa un Aija Stalīdzāne. Šīs meitenes jau pagājušajā gadā bija izstrādājušas darbu par Daukstu pagasta iedzīvotāju likteņiem 1949.gadā. Šogad viņas bija veikušas radošu darbu – no uzklausīto cilvēku atmiņām savus pārdzīvojumus izteica dzejā un attēloja iegūto informāciju mozaīkā.
Cer turpināt dzimtas vēstures izpēti
vanda Kanaviņa
Vanda Kanaviņa savu darbu rakstīja par Indānu dzimtas ceļu Sibīrijā no “Indāniem” Stirnienes pagasta Madonas rajonā (darba vadītāja – skolotāja Ilunda Reihlere). “Darbs ir par manu vecvecmammu, kuru izsūtīja kopā ar viņas mammu, bet Sibīrijā piedzima arī mana vecmamma. Vecmamma jau bija man stāstījusi atsevišķus notikumus, par kuriem viņa vairāk atcerējās, bet plašāk izpētīt tālaika notikumus es nolēmu tad, ka uzzināju par iespēju piedalīties konkursā,” stāsta Vanda. Viņa atklāj, ka visgrūtāk bija rekonstruēt tieši faktus, jo vecmamma tad vēl bija ļoti maza – viņai bija tikai 4 gadi, savukārt vecvecmamma jau ir mirusi. Vanda kontaktējās arī ar vecmammas brāli, lai vairāk uzzinātu par tā laika notikumiem. Vanda uzsver, ka tagad viņa ir sapratusi, kam ir izgājusi cauri viņas ģimene. “Un viņi visi izdzīvoja. Es varu lepoties ar viņiem. Šīs atmiņas dod spēku arī man pašai cīnīties ar dažādām dzīves grūtībām. Sākumā šis darbs tika domāts izpētei, bet pēc tam es sapratu, ka par šiem notikumiem ir tiešām jārunā, mums par to ir jāzina, jo tie cilvēki, kuri ir izdzīvojuši, ir pārvarējuši tiešām lielas grūtības. Tagad man ir sajūta, ka es esmu uzzinājusi kaut vairāk arī par sevi un saviem dzimtas locekļiem. Esmu iecerējusi turpināt savu dzimtu izpētes darbu. Mani ļoti interesē vēsture,” atzīst Vanda.
Skolēnu darbi tiks nodoti Gulbenes Vēstures un mākslas muzejam. Nākamgad starpnovadu konference tiks organizēta mūsu novadā.
Fragmenti no darba “Indānu dzimtas ceļš Sibīrijā”
Izkāpjot no vilciena, gan Jadviga, gan viņas meitas saprata, ka šeit viss ir citādāk. Tik pierastās Stirnienes zaļās pļavas, plašos laukus un bagātos mežus nomainīja taiga. Bargs klimats – garas ziemas, skujkoki – galvenokārt egles un priedes. Retās vietās varēja ieraudzīt tik mīļos bērzus, apses, vītolus.
Pārņem baiļu sajūta. Viņas nerada atbildes uz tādiem jautājumiem, kā un kas tagad notiks, cik ilgi mēs šeit dzīvosim? Kā jumts virs galvas un vieta, kur patverties, kalpoja māja kādā vietējā sādžā. Taču arī mājas šeit atšķīrās no dzimtās puses. Gan krāsas, gan konstrukcijas bija citādākas, taču visvairāk pietrūka tās mīļās latgaļu dvēselītes, kura mita ikvienā mājvietā. Tagad no jauna bija jāgādā par visu – par to, lai mājā būtu silti, par pārtiku. Dzimtajās mājās palika jau sagatavota malka, lai sasildītos marta vakaros, taču tagad bija jādodas uz nezināmo taigu, viss jāiepazīst no jauna. Tikt pie ēdiena bija daudz grūtāk. Vietējiem iedzīvotājiem bija aizliegts palīdzēt latviešiem, taču atkritumos viņi paslēpa kartupeļus, kādus citus dārzeņus un maizi. Tad mana vecvecmamma un pārējie izsūtītie devās meklēt paslēpto pārtiku. Tā bija vienīgā iespēja paēst. Vēl skumjāk ap sirdi kļuva tad, kad atcerējās par silto maizes klaipu, kas torīt tikko bija izņemts no krāsns, par žāvētas gaļas gabalu, par kādā Stirnienes mežā salasītām ogām.
* * *
1956.gadā Indānu ģimenei un nu jau pulkam Zepu parādījās iespēja atgriezties dzimtenē. Šīs sajūtas aprakstīt nav iespējams. Tā bija visas pasaules laime, vissaldākie bērnu smiekli! Atkal atgriezties dzimtajās Stirnienes pļavās, izstaigāt bērnībā iemītās takas, nosēsties pie siltās plītiņas un apēst gabaliņu tikko izceptas maizes, sēdēt pie loga un vērties tālumā. Bez liekas apdomāšanās iespēja tika izmantota, un 1956. gada vasarā visi bija kopā Latvijā, dzimtajās mājās „Indānos”, lai atkal sagaidītu tik mīļo rītausmu, kad saule nebaidās apskaut zemi un ļauj ziedēt visam, kam pietiek spēka.
Liktenis katram no mums ir izvēlējies savu ceļu. Savas pēdas, kuras atstāt. Katram ir iespēja tās atstāt spēcīgas, kuras stāstīs par varonīgu cilvēku, kurš ir sasniedzis savu mērķi un pārvarējis šķēršļus. Tieši šādas pēdas esmu uzklausījusi. Esmu lepna par savu ģimeni. Par šo spēku, cerību, kura nepameta ne manu vecvecvecmammu Jadvigu, ne manus vecvecvecākus Teklu un Jāni. Ne bailes, ne asaras, kuras nodarīja sāpes, nebija šķērslis laimei, mīlestībai un sapņiem. Pateicoties šai neizmērojamajai varonībai, es katru rītu varu sveikt sauli, sakot „Labrīt!”, esot šeit – Latvijā. Vēl joprojām Sibīrijā dzīvo daudzas latviešu dvēseles, kuras nav atgriezušās mājās. Viņas ir atvadījušās no plašajiem tīrumiem un birztalām un savas pēdas tagad atstāj mīkstajā un baltajā sniegā. Ceru, ka šīs saules sietais mezgls mīt ikvienā no mums gan Latvijā, gan Sibīrijā, un, lai arī cik grūti laiki nepienāks, aiz mums paliks varenas pēdas. Pēdas, kuras neizgaist. Soli pa solim, tik klusi kā krīt sniegs…
