Biju kapos. Jūs jautāsiet: kurš gan nav bijis? Bet es tur biju ekskursijā kāda kapu pārzinātāja pavadībā, kuram par šo vietu ir patiesa interese. Gulbenes vecie kapi nebūt nav pirmā vieta, kur zem lielas jautājuma zīmes ir vairāku simtu kapavietu un pieminekļu tālākais liktenis. Sakopta vide rada cilvēkos patīkamas izjūtas, un kapi nebūt nav izņēmums. Nekoptie laukumi tiešām rada pamestības un nolemtības sajūtu, bet ko lai dara, ja kāds negrib, kāds nevar, bet kādam vienkārši vairs nav neviena, kurš nogrābs pērnās lapas, par pieminekļa pielabošanu vispār nerunājot? Paveicies ir tiem, kuriem aiz laba prāta kaimiņi neļauj nātrēm uz kopiņām augt. Bet cik ilgi? Mani apskates objekti pārsvarā bija sen aizmirsti pirmskara laika krusti, iespaidīgi pieminekļi ar tikko salasāmiem uzrakstiem un norūsējušas metālkalumu sētiņas. Par daudziem tur apglabātajiem ļaudīm mans pavadonis varēja stāstīt aizgūtnēm, un lielā vairuma dzīves saistījās ar mūsu pilsētas attīstību un viņu ieguldījumu mūsu gaišajā nākotnē. Ko viņi ir pelnījuši pēc nāves? Aizaugušu laukumu un nolūzušu krustu noteikti ne, arī mauzoleju ne. Varbūt to sakopto vidi? Taču šoreiz tā ir vienlīdzīga nolīdzināšanai līdz ar zemes virsu un aiziešanai pilnīgā nebūtībā. Te nu vietā ir teiciens “nav cilvēka – nav problēmas”, bet vai šodien var vadīties pēc Staļina teicieniem? Skaudri no morālā aspekta. Es negribētu būt to cilvēku vietā, kuriem bija jāpieņem lēmums par dzeltenajiem mietiņiem, bet tāda ir prakse mūsu valstī. Un kurš teicis, ka kapiem jābūt perfekti sakoptiem? Un ko darīt ar pieminekļiem, kuriem parakstīts “nāves spriedums”? Risinājums tam visam varētu būt, bet te nu ir trešā problēma – iespējas. Mūsu labiekārtošanas iestādei vajadzētu desmit jaunas darba vietas ar labu algu un piesaisti tikai šim objektam – tad pēc trīs gadiem mēs kapus nepazīsim! Tādu greznību jau laikam nevaram atļauties, bet toties sirdsapziņa būtu tīra un vēsturiskais un cilvēciskais mantojums saglabāts. Ja visus šos kreņķus negribam, tad jāsāk lauzt latviešu tradīcijas un jāpāriet uz kremāciju. Pelni jāizkaisa pēc pašu vai piederīgo vēlmes ar vai pat bez kādas ceremonijas – jau šobrīd zinu ne vienu vien šādu gadījumu.
Kamēr būs piederīgie, viņus atcerēsies. Vienīgā problēma būs kapusvētki, jo tie taču mums ir svēta padarīšana.
