Atis Klimovičs: „Tikai naivs cilvēks domā, ka Krieviju būs iespējams apturēt ar mierīgiem līdzekļiem.”
Kara reportieris un publicists, laikraksta „Diena” speciālkorespondents Atis Klimovičs, kuru dēvē arī par „karsto punktu” žurnālistu, šonedēļ viesojās Gulbenes novada bibliotēkā. Viņš uzskata, ka īstā vēsture ir tā, ko piedzīvojuši paši cilvēki, jo konkrētie un sausie vēstures fakti slēpj un ne vienmēr līdz galam atklāj patiesību.
Pēc dažām dienām Latvija svinēs savu dzimšanas dienu. Arī Atim 18.novembris vienmēr ir bijuši svētki. Šajā dienā, būdams Rīgas 64.vidusskolas skolnieks, viņš savulaik uz skolu devies uzvalkā un baltā kreklā. „Tolaik neviens 18.novembri nesvinēja, bet es uz skolu gāju saposies. Atceros, man pretim nāca klasesbiedrs. Arī uzvalkā un baltā kreklā. Viens otram tikai paspiedām roku. Abi apzinājāmies, ko nozīmēja šis rokasspiediens,” atceras žurnālists. Viņš arī šodien cenšas atklāt vēsturi, uz to raugoties ar konkrētu cilvēku acīm, jo tad tā ir reāla un nenogludināta. Spilgts piemērs tam ir pirms trim gadiem izdotais divdesmitā gadsimta stāstu krājums „Personiskā Latvija”, kas piedzīvojis divas papildu tirāžas. Tajā A.Klimovičs izvaicājis 38 Latvijas cilvēkus no Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales. Starp viņiem ir zvejnieki, biškopji, skolotāji, mežsargi, partiju līderi, zemnieki un citi. Darbs pie minētās grāmatas, sākot no ieceres līdz izdošanai, autoram prasījis sešus gadus.
„Tiekoties ar cilvēkiem, sapratu, ka jebkurš cilvēks dzīvē ir daudz ko pieredzējis. Ja viņš piekrīt ar mani runāt, tad šiem stāstiem noteikti ir jāizdodas. Protams, cilvēki pastāsta tik daudz, cik paši vēlas. Biju nedaudz nobažījies, kā izdosies izvilināt no cilvēkiem interesantos stāstus, bet viņi bija patīkami pārsteigti un aizkustināti par manis izrādīto interesi. Žurnālisti, kuri dodas intervēt politiķus, iepriekš rūpīgi gatavojas intervijai, bet man šīs iepriekšējās sagatavotības nebija. Tomēr tieši tas viesa drošības sajūtu. Bija cilvēki, ar kuriem runāt bija patiesa bauda. Manuprāt, ja cilvēks redz, ka tam, kurš viņā klausās, ir patiesa interese par stāstīto, viss izdodas,” stāsta A.Klimovičs. Viņš atceras, cik veiksmīgi uz sarunu vedinājusi pavisam nejauši uz galda pamanīta Uzvaras dienai – 9.maijam – veltīta apsveikuma kartīte, ko parakstījis Vladimirs Putins. Grāmatas autors izvaicājis arī savu vecomāti, bet vecotēvu izvaicāt diemžēl nepaspējis. „Apziņa, ka gribu vākt šos stāstus, tomēr nāca par vēlu. Daudz ko palaidu garām, bet ir jāpaspēj pajautāt! Tiekoties ar gados jaunākiem cilvēkiem un īpaši skolēniem, vienmēr mudinu viņus izvaicāt vecākus un vecvecākus par piedzīvoto,” rosina publicists.
Dokumentālo filmu veidošana ir A.Klimoviča jauns pašizteiksmes veids, kas arī palīdz atklāt vēstures faktus. „Latvijas vēsturi veidojam visi kopā. Tā nav tikai dokumentu analīze. Ir vajadzīgi stāsti. Drukātajam vārdam vienmēr ir bijis liels spēks, bet prese, gadiem ejot, ir stipri mainījusies. Arī laikraksts „Diena”, kur nostrādāju nepilnus divdesmit gadus. Sapratu, ka, būdams žurnālists, varu izpausties arī citādāk,” stāsta publicists. Viņš sapratis, ka ir jāveido filma par latviešu leģionāriem, jo uz visiem ar viņiem saistītajiem jautājumiem tomēr nav atbildēts. 2012.gadā pabeigts darbs pie dokumentālās filmas „Četrreiz katrs viens”, kas stāsta par latviešu leģionāriem – četriem varoņiem. Ir uzsākts darbs vēl pie vairākām citām dokumentālajām filmām. Starp tām ir filma„Meža māsas”. Tajā viena no varonēm ir Ausma Dimante no Gulbenes novada. Filma stāsta par četrām sievietēm, kas palīdzēja nacionālajiem partizāniem, apgādājot viņus ar pārtiku, apģērbu, pildīja sakarnieku funkcijas. „Mums ir jāzina vēsture, cik labi vien iespējams. Šīm filmām ir liela nozīme arī tāpēc, ka apzināmies, cik šis laiks saistībā ar notikumiem Ukrainā ir draudošs. Pagājušajā gadā filmējām filmu Polijā, kas bija veltīta Varšavai, kur pirms septiņdesmit gadiem notika sacelšanās, kas bija nozīmīgs notikums Polijas vēsturē. Kopā ar kolēģiem veidoju pilnmetrāžas filmu par Ukrainu. Ceru, ka tā būs skatāma jau nākamā gada maijā, jo šis laiks diktē visu paveikt ātri. Nākamajā gadā, kad Latvija būs prezidējošā Eiropas Savienības valsts, šo filmu rādīsim dažādos pasākumos,” stāsta A.Klimovičs. Ir pabeigta filma arī par Gruziju. Norit darbs pie filmas par Somiju un mūsdienu karavīriem. Kopā ar Sandiju Semjonovu un Guntaru Rēderu tapusi filma par Gauju „Divreiz vienā upē”.
A.Klimovičs piedzīvojis brīžus, kad tuvumā sprāgst šāviņi, ticis sagūstīts arī pats.
„Braucot uz vietām, kur cilvēkiem klājas grūti, nav iespējams pierast, ka citiem klājas sliktāk nekā man. Jau deviņdesmito gadu vidū biju redzējis tik daudz bēgļu un bojā gājušo. Tas lika domāt par to, cik vērtīgs ir tas, ko es daru. Cik lielā mērā manos spēkos ir palīdzēt citiem?” prāto žurnālists. Par „viskarstāko punktu” viņš uzskata Čečeniju. Atis stāsta, ka jau 1995.gada pirmajā pusē, iebraukdams krievu omoniešu apsargātajā postenī, redzējis, ka lielākā daļa omoniešu ir piedzērušies. Notikusi šaušana pa tukšajām pudelēm. Tas nekas, ka cauri postenim braukušas automašīnas. Tie, kas bijuši spējīgi, kontrolējuši caurbraucējus un vietējos civiliedzīvotājus. Kaut kur malā gulējuši divi nošauti cilvēki. Atis sevi neuzskata par karavīru, bet uz robežas ir bijušas situācijas, kad bīstamība bijusi paaugstināta. „Irākā, Bagdādē, biju viens pats viesnīcas numurā. Kādā brīdī iedomājos, ka var atnākt kungi ar ieročiem. Apmeklējot frizieri Bagdādē, sēdēju un pa brīdim skatījos, vai nenāk iekšā aizdomīgi vīri. Es arī metu savas cilpas, lai izdzīvotu, padarītu savu darbu un veiksmīgi atgrieztos mājās. Piemēram, dzīvojot nelielā viesnīcā, nedevu savu pasi, bet mans uzticamais tulks pateica, ka esmu no Turcijas. Vienmēr ir jāapzinās, kas var notikt.”
Kopš 1994.gada Atis gandrīz katru gadu brauc uz Ukrainu, lai stāstītu par tur notiekošo. Viņš uzskata, ka šobrīd vismaz pieciem sešiem žurnālistiem vajadzētu uzturēties Ukrainā, lai saprastu, cik nozīmīgi tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir latviešiem. „Uzskatu, ka Latvijas žurnālistika, runājot par Ukrainu, izsakoties sporta kategorijās, ir daudz ko zaudējusi, jo mēs stāstām par šiem notikumiem ārkārtīgi maz. Ukrainā valda ārkārtīgi liela Krievijas propaganda, bet propagandas karam šādos notikumos ir ļoti liela nozīme. Tieši tāpēc Latvijas žurnālistiem būtu daudz vairāk jābraukā pa visu Ukrainu un jāstāsta, jāstāsta. Viņiem nav jāsēž pie lielgabala vai jālido kā Minhauzenam uz lielgabalu šāviņa. Ir jāstāsta, ko nozīmē karš,” uzskata A.Klimo-vičs. Strādājot pie filmas par Ukrainu, viņš, lai izzinātu patiesību, bez starpniekiem ticies ar desmitiem cilvēku. Reportieris velk paralēles starp Latviju un Ukrainu, jo abām šīm valstīm ir daudz kopīga. „Ukrainā mūsu izpratnē nepastāv opozīcija vai pozīcija. Nav arī nekāds noslēpums, ka Ukrainā atrodas Krievijas tanki. Tikai naivs cilvēks domā, ka Krieviju būs iespējams apturēt ar mierīgiem līdzekļiem. Notikumi Ukrainā ir totāli apvienojuši cilvēkus. Filmējot Ukrainā augustā un septembrī, mēs daudz braucām pa valsti. Redzējām, ka pat tie ukraiņi, kurus iepriekš nebūtu iespējams apsūdzēt nekādā nacionālismā, apzinoties briesmas, ir saliedējušies. Ir izzudusi korupcija. Cilvēki daudz ko mēģina sagādāt paši saviem spēkiem. Palīdz ukraiņu karavīriem. Ir daudz brīvprātīgo. Pārliecinājāmies, ka pret Baltijas valstīm un Poliju Ukrainas tauta ir noskaņota ļoti labi. Karš ārkārtīgi izmaina cilvēkus,” piebilst A.Klimovičs.
