Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā kopš februāra strādā jauns speciālists Anatolijs Savickis. Viņa pārziņā ir vēstures nodaļa. Anatolija vadībā maijā ir tapusi arī pirmā izstāde “Veļas diena”.
Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā kopš februāra strādā jauns speciālists Anatolijs Savickis. Viņa pārziņā ir vēstures nodaļa. Anatolija vadībā maijā ir tapusi arī pirmā izstāde “Veļas diena”.
Anatolija dzimtā puse ir Valka, bet uz Gulbenes rajonu viņš pārcēlies 1999.gadā. “Mans tēvs pārcēlās uz dzīvi šurp jau nedaudz agrāk. 1999.gadā pēc atgriešanās no Amerikas es biju izvēles priekšā, kur dzīvot. Tieši tad par savām mājām izvēlējos Gulbeni,” stāsta Anatolijs. Amerikā, Oregonas štatā viņš pavadīja 13 mēnešus. “Devos turp kā Sprīdītis, taču nevis meklēt bagātību, bet gan gūt dzīves pieredzi. Tas bija ļoti interesants un pamācošs dzīves periods. Kad esi tālu prom no mājām, nav kam lūgt palīdzību un pašam ir jācīnās, tas cilvēku audzina. Tas bija pagrieziens manā dzīvē, kad nolēmu, ka man ir jāmācās, ka ir jāiet uz priekšu un nedrīkst apstāties. Sprīdītis atgriezās mājās. Protams, man bija piedāvājums palikt, tiesa gan, sākumā nelegāli, bet es izvēlējos atgriezties Latvijā. Kāpēc? Negribēju pārkāpt likumu, jo uzskatu, ka likums visiem ir viens un tas ir jāievēro. Atgriezos un turpināju izglītošanos,” atceras Anatolijs. Pērn viņš absolvēja Latvijas Universitāti, iegūstot vēstures bakalaura grādu. “Vēsture man vienmēr ir šķitusi interesanta. Skolas laikā man patika tieši vēsture un ģeogrāfija. Pēc 9.klases nezināju, ko gribu darīt, tādēļ turpināju mācības vidusskolā, bet pēc tās izvēlējos studēt vēsturi. Es apbrīnoju tos bērnus, kas jau pēc 9.klases zina, ko grib, un apzināti var virzīties tālāk bez jelkādām kļūdām. Savā dzīvē esmu mācījies tikai no personīgās pieredzes un pieļautajām kļūdām. To, ka izvēlējos studēt vēsturi, gan nekad neesmu nožēlojis, tā man vienmēr ir likusies interesanta,” norāda muzeja speciālists.
Visu dara pēc labākās sirdsapziņas
Anatolijs jau piecus gadus strādā arī par vēstures skolotāju Stradu pamatskolā. “Man patīk dalīties ar to, ko es zinu, patīk palīdzēt citiem, patīk uz sava piemēra rādīt, kā vajadzētu dzīvē cīnīties, lai būtu labāk. Es esmu pārliecināts par savu pozitīvo dzīves piemēru daudzās jomās, to cenšos rādīt arī bērniem un jauniešiem. Es apzinos, ka skolotāja profesija vienmēr būs saistīta ar lielu pašatdevi. Ir jāsaprot, ka tas nav bizness, ar to nenopelnīsi, nekādas lielās algas nebūs, taču katram ir iespēja izvēlēties. Es esmu izvēlējies šo profesiju, jo man šķiet, ka varētu dalīties ar to, ko es zinu. Arī no tuvu cilvēku puses nācies dzirdēt, ka es māku paskaidrot. Tas pamudināja spert šo soli,” atklāj Anatolijs. Šobrīd viņš arī studē Rēzeknes augstskolā, lai iegūtu pedagoģisko izglītību.
Arī piedāvājums strādāt muzejā Anatolijam šķitis ļoti interesants. “Kaut ko pētīt, darīt ko tādu, kas saistās ar vēsturi, man ir ļoti interesanti. Šis darbs man ir jauns izaicinājums. Es bieži vien sev izaicinājumus nemetu, taču – ja metu, tad cenšos iet līdz galam, izdarīt visu, kā sirdsapziņa prasa. Mans galvenais uzdevums šobrīd ir veidot sakarus ar sabiedrību, veidot zinātnisko arhīvu, izstādes, papildināt un mainīt ekspozīcijas. Šis darbs nav fiziski grūts, taču atbildīgs, un tā vienmēr pietiek. Varbūt, no malas skatoties, šķiet, ka muzejā nav ko darīt, taču darba šeit ir bezgala daudz.”
Interesējas par Tautas fronti
Darbs muzejā Anatolijam šķiet pavisam citādāks nekā iepriekš darītais, taču tieši viss jaunais, viņaprāt, dara dzīvi interesantāku un daudzveidīgāku. Anatolijam ir daudz dažādu ieceru. “Pavisam drīz veidosies novadi. Saistībā ar to muzejā būtu vairāk jāakcentē ne tikai pilsētas, bet arī rajona vēsture. Tā ir vēsturiska teritorija, un pilsētu nevar nodalīt atsevišķi. Šobrīd muzejā problēmas sagādā telpu trūkums, taču ceru, ka projektu realizēšanas gaitā telpas tiks paplašinātas, tad varēsim ierīkot arī izstādi, kas būtu veltīta rajonam. Esam iecerējuši arī sadarbību ar baznīcām, pētot to vēsturi,” saka Anatolijs. Mācoties Rēzeknes augstskolā, viņš izstrādā diplomdarbu par Tautas frontes laikiem Gulbenē. Pastāvīgajā ekspozīcijā par Gulbenes vēsturi šai tēmai ir veltīta pavisam neliela daļa. “Ceru, ka to varēšu papildināt,” saka speciālists.
Neilgajā laika posmā, kopš Anatolijs strādā muzejā, viņa vadībā ir tapusi krājumu izstāde “Veļas diena”. “Viegli tas nebija, nepārtraukti domāju, kā tas viss kopumā izskatīsies, kā cilvēkiem patiks, taču esmu apmierināts ar paveikto. Saistībā ar šo izstādi esmu nolēmis izveidot arī muzejpedagoģisko programmu, lai šīs izstādes materiālus varētu izmantot arī pēc tam.”
Darbs un ģimene jānodala
Pērn Anatolijs apprecējās, viņam ir arī maza meitiņa. Vai viņš dzīvi vienmēr saistīs ar Gulbeni? “Cilvēks meklē labāku vietu tāpat kā zivs, taču lielpilsētā es nevaru dzīvot. Studiju laikā es to izmēģināju un sapratu, ka lielpilsēta man nav piemērota. Man patīk dzīve mazpilsētā, te ir lielāks plašums, lielāka brīvība. Lielā pilsētā man trūkst gaisa. Pagaidām neplānoju doties nekur projām no Gulbenes. Vajadzētu izdarīt tos darbus, kas ir iecerēti gan skolā, gan muzejā. Saprotu, ka ir vajadzīga pieredze, taču tā ir nepieciešama jebkurā darbā un tā nāk tikai ar laiku. Es esmu pietiekami pacietīgs, visu izdarīšu un novedīšu šo izaicinājumu līdz galam,” saka muzeja speciālists.
Papildus viņš darbojas arī Stradu pagasta pagasttiesā. “Ar brīvo laiku ir, kā ir. Mācības, darbs, arī ģimenei laiks ir jāvelta. Protams, es būtu laimīgs, ja strādātu vienā darba vietā, taču tādi ir šābrīža apstākļi. Es ceru, ka ar laiku gan skolotāja, gan arī muzeja darbinieka darbs būs daudz labāk apmaksāts. Šobrīd ģimenei ir jāpiecieš. Taču vispār es uzskatu, ka darbs un ģimene ir jānodala. Ģimenes dzīve parasti cieš no darba problēmām, tādēļ es cenšos darbu atstāt darbā, lai ģimenei neradītu stresu.”
Anatolijs labprāt pavada laiku kopā ar ģimeni, spēlējoties ar meitiņu, runājoties ar sievu un dodoties pastaigās. Viņš ir arī liels sporta piekritējs. “Tā ir mana pirmā mīlestība, vēsturi es pat liktu otrajā vietā. Cik sevi atceros, vienmēr esmu sportojis. Brīvajā laikā vienmēr cenšos sportot. Šobrīd esmu aizrāvies ar volejbola spēli, taču īpašs sporta veids, kuram esmu veltījis vairākus gadus, ir kultūrisms. Tas kaut kādā veidā ir ietekmējis arī manu raksturu. Domāju, ka katram jaunietim vajadzētu kaut kad nodarboties ar šo sporta veidu. Tas ir katra sporta veida pamats, jo cilvēkam ir vajadzīgi muskuļi,” spriež Anatolijs.
