Valentīndienā Gulbenē notika reģionālais invalīdu forums, kurā piedalījās cilvēki ar invaliditāti un vietējo iestāžu un organizāciju pārstāvji.
Valentīndienā Gulbenē notika reģionālais invalīdu forums, kurā piedalījās cilvēki ar invaliditāti un vietējo iestāžu un organizāciju pārstāvji.
Ievadā vides pieejamību Gulbenē uzskatāmi (ar ilustrācijām) izanalizēja pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Valtis Krauklis. Pa brīdim viņu pārtrauca foruma dalībnieki ratiņkrēslos ar saviem komentāriem.
Netiek pie bankomāta
Secinājumi bija bēdīgi un vienlaikus optimistiski. Policijā iekļūt kārtot pases maiņu nevar, tiesas ēka nav pieejama, taču būvēs jaunu, kur, cerams, par to būs padomāts. Pie bankomātiem piekļūt nevar. Trijās pilsētas aptiekās ar ratiņkrēslu it kā var iekļūt, tomēr praktiski tā īsti ir pieejama tikai viena aptieka. Ārstu prakses vietas? Nepieejamas. Zobārsts? Ir pieejams tikai viens. Slimnīcā iekļūt var. Baznīcā? Saviem spēkiem tas diezin vai ir iespējams. Tirdzniecības vietas tikai tagad kļūst piemērotas iekļūšanai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Joprojām traucē sliekšņi, slidenas flīzes, smagas durvis, apmales, nelīdzenums. Ja uzbrauktuvei nav margu, tad tā nav droša. Viesnīcā ar invalīda ratiņiem var iekļūt, bet tālāk? Grūti. Ir tikai viena tualete pilsētā, kas piemērota cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā atrodas Gulbenes bibliotēkā. Publiskajā tualetē Rīgas ielā nav piedāvājuma invalīdiem. Paredzēts īpašu tualeti izveidot pilsētas kultūras centrā.
Invalīds kļūst par ekspertu
V.Krauklis uzsvēra, ka ilgu laiku valsts politika nebija vērsta uz to, lai pielāgotu vidi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tagad ir vēlme situāciju mainīt. Tāpēc ir svarīgi apzināt situāciju, veidot sabiedrībā attieksmi un apziņu, ka visiem ir jādomā par vides pieejamības nodrošināšanu. Par sabiedrisko ekspertu Gulbenē ir kļuvis Andris Vītols, kas ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā. Bez viņa atzinuma pilsētā tagad netiek pieņemts ekspluatācijā neviens pakalpojumu sniegšanas objekts.
A.Vītols, kas jau 11 gadus ir spiests ikdienā izmantot ratiņkrēslu, strādā pilsētas bibliotēkā. Viņš vēlētos pilnībā pats pārvaldīt vidi, telpu un tikt galā ar sevi. Vai viņam ir šāda iespēja? Ir tā, ka vajag palīdzību un arī cilvēki vēlas palīdzēt. “Būtu svarīgi, lai veselie cilvēki zinātu, kā pareizi apieties ar cilvēku ratiņkrēslā, kā palīdzēt,” stāstīja viņš.
A.Vītols klāstīja, ka laba prakse sabiedrības izglītošanā ir, piemēram, Liepājā.
Kā tas ir – visa diena krēslā?
Elīna Bērziņa, kas ratiņkrēslā ir kopš bērnības, mācās Gulbenes 2.vidusskolas 10.klasē. Ikdienā viņas palīgi ir mamma Inita un māsa Karlīna. I.Bērziņa klāstīja, ka ir gandarījums par izcīnīto iespēju Elīnai mācīties parastā skolā. “Esam uzvarējušas,” teica viņa. Elīnas mamma atzina, ka reizēm ir sajūta – veselie no invalīda baidās. Tāpēc ģimenē nekas cits neatliekot, kā vien mammai “uzlabot fizisko formu”, lai saviem spēkiem tiktu ar visu galā. Lai meitu katru dienu dabūtu lejā no otrā stāva dzīvokļa. Reizēm gadoties, ka kāds degungalā aizcērt durvis, nevis palīdz tās atvērt. Ikdienā varot pārliecināties, ka sētnieki Gulbenē strādā labi. Taču ietves ir nelīdzenas. Sāpīgi izjūtot visu – ietvju slīpumumu vai tā trūkumu, sliekšņus, nelīdzenumu, uzbrauktuvju trūkumu, to, ka ēkās iekļūt var, bet uz augšējiem stāviem ar ratiem uzbraukt nevar, liftu nekur nav. “Lai to saprastu, veselajam vajadzētu dienu pavadīt krēslā,” teica I.Bērziņa. Viņa bilda, ka Elīna bija pirmais un pagaidām vienīgais bērns Gulbenē, kas ratiņkrēslā redzams ielās un kas ikdienā apliecina, ka vēlas un var būt kopā ar vienaudžiem ārpus mājas, vēlas dzīvot normālu dzīvi.
I.Bērziņa atzina, ka ir prieks par attieksmi, kādu jūt skolā. Lai gan kāpnes ir slidenas, klasesbiedru nestie rati ar Elīnu tajos vienmēr ir pārbaudījums visiem. “Mani citi nes, citi stumj. Visu cieņu klases zēniem. Nekad mani neaizmirst,” teica Elīna. Viņa piebilda, ka skolas ieejas durvis ir smagas. Tās ir grūti vērt pat pirmklasniekiem.
Kāpēc domes darbiniekiem jākāpj lejā?
Pēteris Augstkalns, kas ir redzes invalīds, vislabāk jūtas, kad viņu visur pavada sieva. Noder arī citi palīgi, taču tie pārāk satraucoties par aprūpējamo. “Daudzi baidās, ka nenodara pāri. Viņiem liekas – ja piedurs pirkstu, es sabrukšu,” smēja viņš.
P.Augstkalns atzina, ka invalīdam ir svarīga ģimene. Ja nebūtu tās atbalsta, klātos daudz sliktāk. Viņš arī taujāja, vai pilsētas dome nevarētu pārcelt dienesta kabinetus uz pirmo stāvu.
“Tagad ir iespēja zvanīt no pirmā stāva. Un tad pie invalīda skrien lejā uz pirmo stāvu. Ja kabineti būtu lejā, atkristu staigāšana,” teica viņš.
V.Krauklis atbildēja, ka pilsētas domes kabinetu izvietojums nav atrisināts, jo vēl nav skaidrības par novadu izveidi. Domes priekšsēdētāja vietnieks pieļāva, ka pašvaldības telpas ar laiku varētu būt citā vietā pilsētā vai arī pirmajā stāvā pastāvīgi atradīsies viens domes darbinieks, kas atbildēs uz visiem apmeklētāju jautājumiem.
Pazemo nepieejama vide
Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” prezidents Ivars Balodis uzstāšanos sāka ar atziņu, ka vides pieejamību nav iespējams mainīt un nodrošināt mēneša laikā. Viņš arī pauda, ka tas ir kas vairāk par invalīdu integrāciju sabiedrībā, nepieejama vide invalīdam liedz visu. “Vai kāds skaitām, cik sliekšņus, cik pakāpienus pārvaram ikdienā?” vaicāja viņš.
I.Balodis uzsvēra, ka būtiska ir invalīdu iespēja izkļūt no mājām, gūt izglītību, darbu, apmeklēt kino, teātri, izmantot sabiedrisko transportu.
“Vai tā ir invalīdu iegriba? Daudzi varbūt tā domā. Kāpēc trim invalīdiem ir jānodrošina pieejama vide, jāveic pārveidojumi? Bet kas izmanto šo pieejamo vidi? Tie ir arī veci cilvēki, vecāki ar bērniem ratiņos, cilvēki, kam sāp kājas, kam ir īslaicīga invaliditāte,” skaidroja I.Balodis. Viņš uzsvēra, ka rezultātā iznāk tā, ka pieejamā vide ir vajadzīga aptuveni 80 procentiem cilvēku no visas sabiedrības.
“Ja cilvēks ratiņkrēslā nevar ar karti no bankomāta izņemt naudu, nevar saviem spēkiem nokļūt, kur vajadzīgs, kur vēlas, tad tikai tāpēc vien viņš jūtas invalīds,” teica I.Balodis.
Rezultāts esot tāds, ka daudzi tā arī paliek mājās, jo tā ir vieglāk. Būt uz ielas ir gandrīz vai pazemojoši. Un pazemo ne jau cilvēku attieksme, jo tā ir sekundāra, pazemo tas, ka vide nav pieejama. I.Balodis uzsvēra, ka Gulbenē sākušās pozitīvas pārmaiņas. Pirmkārt, ir vajadzīga labā griba kaut ko mainīt. Tā jau ir.
Turpmāk invalīdi turpinās veidot darba grupas un strādāt tajās, lai kopīgi risinātu problēmas, uzrunājot sabiedrību.
