Pirms divām nedēļām Zvejnieksvētkos Tukuma rajona Engurē ikvienam bija iespēja iegriezties neparastā izstādē, kurā savas mīļlietiņu kolekcijas bija izstādījušas četras atraktīvas un darbīgas Gulbenes rajona sievietes: Diāna Šķēla, Inguna Āboliņa.
Pirms divām nedēļām Zvejnieksvētkos Tukuma rajona Engurē ikvienam bija iespēja iegriezties neparastā izstādē, kurā savas mīļlietiņu kolekcijas bija izstādījušas četras atraktīvas un darbīgas Gulbenes rajona sievietes: Diāna Šķēla, Inguna Āboliņa, Daiga Kalinka un Jolanta Kuprovska.
Izstādē piedalījās tikai viņas, un jāteic, ka enguriešu vidū šī izstāde izpelnījās lielu atsaucību un interesi.
“Viss sākās šāgada pavasarī, kad man piezvanīja kāda sieviete no Engures un piedāvāja ar savu kolekciju piedalīties Zvejnieksvētkos. Viņa bija izlasījusi par mani “Dzirksteles” mājas lapā. Šī sieviete jautāja, vai mūsu pusē nav vēl kāds cilvēks, kas nodarbojas ar kaut ko līdzīgu,” atceras I.Āboliņa. Viņa piedāvājusi šo iespēju arī Diānai, Daigai un Jolantai. Tā, sakravājot savas kolekcijas grozos un saiņos, sievietes devās ceļā uz Enguri.
Inguna uz Enguri veda savu bruņrupucīšu kolekciju, Diāna – pūcītes, Jolanta – kurpītes un zilonīšus, bet Daiga – raganiņas un zīda gleznas.
Diāna Šķēla: – Uz Enguri aizvedu 150 pūcītes. Sešus gadus biju tās krājusi, bet līdz šim nebija radusies izdevība tās saskaitīt. Viss sākās ar to, ka mana radiniece no Kanādas atsūtīja man divas grāmatiņas ar pūcīti. Kad sāku strādāt Stāķu pamatskolā par direktori, iepriekšējā direktore man uzdāvināja krājkasīti – pūcīti, novēlot, lai skolai nekad netrūktu naudas. Tā es pamazām sapratu, ka kādi augstāki spēki man ir novēlējuši krāt pūcītes. Mīļākās man ir tās pūcītes, ko dāvājuši tuvi cilvēki. Visvērtīgākā ir pūce no melnā akmens, kas atvesta no Ēģiptes. Interesanti ir bērnu darbi – gan mālā veidotas pūces, gan pūces gleznojumā. Patīkami, ka bērni vienmēr atved kādu suvenīru – pūcīti no ekskursijām. Šī izstāde man bija iespēja atkal pārcilāt visas savas pūcītes. Visi, kas iegriezās izstādē, bija aizrāvušies ar mūsu stāstījumu un šīm mīļļietiņām. Mēģināju tās prezentēt pēc vietām, no kurām tās atceļojušas, kā arī pēc to izpausmes veida – man ir gan pūces gudrinieces ar zinību cepurēm, gan arī pūces zvanītājas (kā zvaniņi). Visus ļoti saistīja pūču ģimenītes. Vēl man ir īpaša pūces sakta, kuru gatavojis dēls skolas jaunrades nometnē. Viena kolekcijas pūce bija gatavota no šokolādes, kāds bērns to iztina no papīra un labprāt notiesāja. Kad pūces saskaitīju, nobijos no skaita. Secināju, ka man vajadzētu veselu istabu, kur tās pārskatāmi salikt. Taču kolekcijas papildināšana turpināsies – arī no Engures mājās pārvedu pūces vāzīti un svilpavnieku, kas dzied līdzīgi kā pūce naktī. Pūce simbolizē gaismu tumsā, man kā skolotājai tas ir arī zinību simbols, taču pūce ir arī tumsas putns. Dodoties uz Enguri, izdomāju savai kolekcijai arī moto: “Lai top gaisma tumsā!”
Inguna Āboliņa: – Kad “Dzirkstelē” tika aprakstīta mana kolekcija, tajā bija 100 bruņrupucīšu, tagad lēnām vēl ir pierāpojuši 10 klāt. Arī Engurē iegādājos vienu bruņrupucīti – paliks atmiņa no šīs izstādes. Es izstādē piedalījos pirmo reizi, secināju, ka tās iekārtošana nav tik vienkārša. Mēģināju grupēt atsevišķi mīkstās mantiņas, māla bruņrupucīšus un stikla, grupēju arī pēc krāsām un izmēriem. Apmeklētājiem ļoti patika divi bruņrupucīši, kas kustina galviņu un kājiņas. Šī izstāde būs jauka dzīves skola. Ja sākumā bijām nobijušās un nezinājām, kā būs, beigās bija izveidojies vesels stāsts.
Jolanta Kuprovska: – Visgrūtākais šajā procesā bija pati izstādes iekārtošana. Visu laiku šķita, ka nebūs pārskatāmi, tādēļ vairākas reizes visu pārkārtoju. Aizbraucot man bija 228 kurpītes, bet nu jau ir nākušas klāt vēl divas – vienu nopirku Engurē un vienu Rīgā, bet zilonīšus tā arī nesaskaitīju, taču domāju, ka to skaits varētu tuvoties simtam. Izstādē visiem patika dēla atvestais akmens no jūras, kas līdzinās kurpītei, uzmanību piesaistīja arī ūdenspīpe kurpītes formā – kāds vīrietis pat bija gatavs to izmēģināt. Šobrīd kurpītes mājās ir visur, sāku aizdomāties, ka nevar tik traki aizrauties ar kolekcionēšanu, taču es nevaru atturēties. Ar savām mīļlietiņām februārī piedalījos arī televīzijas šovā “Aina”.
Daiga Kalinka: – Es uz Enguri aizvedu 100 raganiņas un septiņas zīda gleznas. Kopumā man ir 156 raganas, taču līdzīgās un nedaudz satraumētās es līdzi neņēmu. Interesanti, ka pēc atbraukšanas mājās man atkal uzdāvināja divas raganiņas. Gleznas līdzi paņēmu tikai septiņas, jo tās ir lielformāta. Kurzemniekiem tas bija kaut kas jauns, šādas gleznas viņi nebija redzējuši.
Raganiņas izstādē ir piedalījušās arī senāk, ar tām esmu piedalījusies arī raidījumā “Bez tabu”, tās ir kuplinājušas arī deju grupas “Mazās raganiņas” koncertu. Pēc katras izstādes es saku, ka nekad vairs to nedarīšu, jo izstādes iekārtošana ir daudz reizes grūtāks darbs nekā kolekcionēšana, taču jāteic, ka tā ir milzīga pieredze. Kolekcijā man raganiņas ir no visām Eiropas valstīm, arī ļoti sena, antikvariātā pirkta raganiņa no Japānas – tā izpelnījās lielu uzmanību. Favorīte bija arī kāda pavisam parasta raganiņa. Manām raganām ir ļoti dažādi pielietojuma veidi – smaržu maisiņi, zvaniņi, svečturi, zīmuļu uzgaļi, zīmējumi uz krūzītēm, tās ir veidotas no visdažādākajiem materiāliem. Bērniem ļoti patika raganiņas, kas smejas un ķiķina. Cilvēki novērtēja mūsu uzticēšanos viņiem – mēs ļāvām visas mīļlietiņas aptaustīt un apskatīt tuvumā.
Pēc izstādes kolekciju īpašnieces atzīst, ka pārsteidzis patiesi lielais apmeklētāju skaits. Viņi jautāja, interesējās, gribēja uzzināt par katru. “Interesanti, ka viņu pusē ar kolekcionēšanu neviens īpaši neaizraujas, no visiem apmeklētājiem tikai pāris cilvēku kaut ko krāja – vienai sievietei bija bizmārīšu, bet otrai – pūķīšu kolekcija. Kādai kundzei bija arī neliela zilonīšu kolekcija, viņa labprāt salīdzināja zilonīšus,” stāsta J.Kuprovska. “Cilvēki mums jautāja, kur mēs šīs mantiņas atrodam, bet mums tas nesagādā grūtības,” saka D.Kalinka. “Šī kolekcionēšana ir pieauguša cilvēka saistība ar bērnību, īpašs prieks par tām ir, ja redzi, ka tās interesē arī citiem,” atzīst D.Šķēla. “Šobrīd mēs apsveram iespēju līdzīgu izstādi izveidot arī mūsu pusē,” secina I.Āboliņa.
