Cik daudz ir cilvēku, kas ir laimīgi, kas man var apliecināt, ka ir apmierināti ar visu, ko dzīve piešķīrusi? Kas ir laime sievietei?
Cik daudz ir cilvēku, kas ir laimīgi, kas man var apliecināt, ka ir apmierināti ar visu, ko dzīve piešķīrusi? Kas ir laime sievietei?
To jautāju gulbenietei Solvitai Bošai, kas kopā ar vīru Vitautu audzina trīs jaukus dēlus un jau drīz – pēc mēneša – gaida pasaulē ienākam ceturto bērniņu. Solvita man godīgi atzina, ka ir laimīga.
Mazpilsēta ir kļuvusi mīļa
Solvita dzimusi rīdziniece, vidusskolu absolvējusi Rīgā. Tur strādājusi bērnudārzā. Gulbenē viņa ieprecējusies, un mūsu mazpilsēta kļuvusi daudz mīļāka par lielpilsētu, īpaši tās klusums un miers. Tagad Bošu ģimenē ir dēli – 11 gadus vecais Jānis, Egīls, kam drīz būs 10, divus gadus vecais Kārlis. Padomā ir meitiņa. Solvita smej, ka pie ceturtā noteikti apstāsies.
“Man bērni ir patikuši vienmēr, ne velti mana profesija ir pirmsskolas pedagogs. Nekad neesmu domājusi, cik man būs bērnu. Viņi vienkārši ir, un es priecājos, ka viņi ir labi bērni. Tomēr audzināt bērnus nav viegls darbs. Bērns nevar izaugt bez vecāku mīlestības un arī bez naudas. Jāiegulda laiks. Es nedomāju, ka sev esmu daudz atņēmusi, dzīvojot mājās un audzinot bērnus. Varbūt, ka esmu sev laupījusi nedaudz brīvības, bet pretī esmu saņēmusi tik daudz, ka tas atsver visu,” saka Solvita.
Protams, arī viņai nākoties bārties, kā arī divreiz un trīsreiz atgādināt izdarīt kādu darbu. Bet viņa ir pieņēmusi, ka bērns nav lelle, kas klausīs uz vārda.
Bērni veseli, jumts virs galvas
“Es tālumā neskatos, varbūt, ka tas man dod mieru. Pati iekšēji jūtos ar visu apmierināta un laimīga. Nav tā, ka es vēlētos citu, bet apstākļi piespiestu darīt pretējo. Bērni ir veseli, jumts virs galvas. Ko vēl vajag laimei? Protams, katrs var vēlēties māju jūras krastā vai jahtu. Bet var būt saskaņā arī ar to, kas ir dots. Visur, kur es esmu gribējusi, esmu tikusi. Ar visiem bērniem,” smaidot saka Solvita.
Starp abiem vecākajiem dēliem bija maza gadu starpība, un Solvita neslēpj, ka bija fiziski grūti, bet tagad viņi ir nešķirami. Plēšas un draudzējas. Mazākais brālis ir panācis to, ka vecākie ir iemācījušies mīlēt mazus bērnus. “Es ļoti ceru, ka viņi kādreiz būs labi tēvi. Palīdz man, kaut gan to neuzlieku par pienākumu. Lielo bērnu pienākums nav audzināt mazos. Par to jāatbild vecākiem,” domā Solvita.
Viņa novērtē, ka ģimenē bērnam ir gan tētis, gan mamma. “Lielie puikas iet pie Vitauta uz darbu. Viņiem vienkārši patīk būt līdzās. Vasarā brauc līdzi makšķerēt. Vīrs ar puikām, bet man vajag meitiņu līdzās,” smej Solvita.
Viņa atzīst, lai pasaulē laistu vairākus bērnus, ir vajadzīga uzņēmība. “Man pašai ir brālis un māsa, es zinu, kā ir, ja kāds ir līdzās. Es nekad netiku apdalīta, lai arī bijām trīs. Es domāju, ka arī mani bērni tā nejūtas,” uzskata Solvita.
Nepietrūkst dzīves ārpus mājas
Solvitai patīk dejot, lai arī deju kopās nav daudz dejojusi. Viņa ir mācījusi skolēniem dejot tautiskās dejas.
“Šobrīd gan es nesapņoju par atgriešanos darba ritmā. Ja es kaut ko daru, tad gribu to darīt ar prieku, ar atdevi, ar visu sirdi. Šobrīd es vēlos sevi pilnībā veltīt bērniem. Es vienmēr vairāk esmu dzīvojusi pa māju. Man šķiet, bērniem patīk, ka viņi atnāk mājās no skolas un es viņus sagaidu ar pusdienām. Atceros to no savas bērnības. Mana mamma bija ārste, viņai bija dežūras, man vienmēr patika, ka viņa ir mājās, kad atgriežos no skolas,” atminas Solvita.
Vasarā Bošu ģimene brauc ceļojumos pa Latviju un kaimiņzemēm. Senāk, kad Vitauts dziedāja korī, Solvita devās līdzi visos kora izbraukumos uz ārzemēm.
“Kad vecākie bērni ir skolā un mazais – bērnudārzā, izbaudu laiku tikai sev. Kārtoju māju. Palasu žurnālu vai arī “ieeju” internetā. Tomēr klusumu, kas ir mājās, gribas tikai īsu brīdi, pēc tam sāku izjust, ka kaut kā pietrūkst,” saka Solvita.
“Cilvēks grib izjust mātes mīlestību, cik ilgi vien dzīvo. Vitauts ir vienīgais bērns ģimenē, reizēm viņš nesaprot, kādēļ brāļi var plēsties un strīdēties. Bet ir viena patiesība – ar katru bērnu pacietība kļūst lielāka. Ko neatļāva pirmajam, to atļauj trešajam,” piebilst Solvita.
