Ko tu dari, kad vakarā paliec viena? Gaidās saspringstot, ieklausies soļu troksnī aiz durvīm un klusi nopūties, dzirdot tos aizskanam garām?
Ko tu dari, kad vakarā paliec viena?
Gaidās saspringstot, ieklausies soļu troksnī aiz durvīm un klusi nopūties, dzirdot tos aizskanam garām? Aizslēdz durvis un ietinies vientulības skumju plīvurā?
Varbūt dienas darbus darot, apavos sabiruši dusmu un aizvainojuma oļi, un tagad, tos plaukstā virpinot , sāk sūrstēt arī plaksti? Izņem no slēptuves bēdu un asaru trauku, lai atkal papildinātu tā krājumu?…
Ko gan tu dari, kad vakarā atkal paliec viena? Viena…Kad ilgas uzbriest kā smagi miglas vāli, kad gribas pagātni kā vecu džemperi ārdīt un paša un citu kļūdas šķiet vēl skaidrāk saskatāmas…
Bet varbūt tu ļaujies sveces liesmas burvībai, aizver ikdienas vārtus un iepūt burās sapņu kuģim? Ļaujies iztēles brīnumam un liec savai domai ietērpties vārdos, krāsās, skaņās. Paņem baltu papīra lapu un sūti sveicienus sen aizmirstam draugam vai vismaz domās aizklīsti pie kāda, ar kuru tik ļoti gribas parunāt…
Varbūt tieši tad, kad tu esi viena, tevi vislabāk saprot puķes uz palodzes, trauki virtuvē un dzijas kamoli grozā? Ar klusu čukstu pāršķiras grāmatas lapa, aizraujot pārdzīvojumu virpulī … Ar līdz šim neizjustu strāvojumu uzvirmo mūzikas skaņas …Viss apkārt atdzīvojas, uzrunā tevi…
Varbūt tomēr – tu nemaz neesi viena…
