Mans dēls Laimonis savulaik strādāja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā Gulbenē. Pirms četriem gadiem viņš smagi saslima. Tika darīts viss, lai dēls dzīvotu, bet nekas nelīdzēja. Viņš nomira. Pa šiem četriem gadiem nav bijis nevienas dienas, kad kolēģi viņu nepieminētu. 24.februārī bija dēla piemiņas diena. Aizgāju uz kapiem. Tur atkal viss bija noklāts ar ziediem. Dega svecītes. Arī tad, kad ir svecīšu vakars, dēla kapavieta ir noklāta ar svecītēm. Sēdēju kapos uz soliņa pie dēla kapa un raudāju. Man pienāca klāt kāda sieviete un jautāja, kas man te apglabāts. Viņa bija ievērojusi, ka pie šīs kapavietas bieži atnāk puiši formās. Būdama vecs cilvēks, viņa nezināja, ka tā ir ugunsdzēsēju forma. Pastāstīju viņai, ka dēla darbabiedri viņu visu laiku atceras, ka man daudz palīdz. Viņa mani mierināja un teica: „Neraudiet! Tagad jums viena dēla vietā ir daudz dēlu.” Es arī Laimoņa kolēģus vienmēr saucu par dēliem. Gulbenē dzīvoju Ozolu ielā. Vienalga, kas man atgadās, viņi ir gatavi palīdzēt. Pagājušajā gadā, piemēram, saimniecības ēkai iebruka jumts. Salūza četras sijas. Nesapratu, pie kā vērsties pēc palīdzības. Aizbraucu pie celtniekiem. Viens vīrs atbrauca, apskatījās un teica, ka esot ārkārtīgi daudz darba, lai atjaunotu. Būšot arī daudz par to jāmaksā. Vai es to varēšot atļauties? Nezināju, ko iesākt. Arī lielas naudas man nav. Biju iegājusi veikalā, kur satiku vienu no dēla kolēģiem. Izstāstīju, ka iebruka griesti. Viņš atbrauca uz manu māju, visu apskatījās un teica, lai nebēdājos, ka viss būs labi. Jau otrā dienā viss bija salabots pat bez manas klātbūtnes. Visu vajadzīgo bija sarūpējuši par saviem līdzekļiem. Gribēju par darbu samaksāt, bet nekādu samaksu neņēma. Tas nav vārdos izsakāms, cik esmu pateicīga viņiem. Dēlam bija īpašums laukos, kur liela liepa varēja vējā uzgāzties mājai. Pēc palīdzības atkal vērsos pie puišiem. Pusstundas laikā viņi bija klāt un visu sakārtoja.
Arī tad, kad man uz Rīgu vai Siguldu vajag kaut ko aizvest, viņi vienmēr man palīdz.
Nezinu, kā viņiem pateikties. Pati esmu otrās grupas invalīde, tas nenācās viegli, bet noadīju 15 pārus siltu vilnas zeķu, ko aiznesīšu un uzdāvināšu viņiem. Savā dzīvē neesmu sastapusi tik atsaucīgus cilvēkus. Paldies viņiem!
