Stāsts turpinājumos. 3. “Vairāk motors (sirds) netur uzkāpt tik augstu. Nebrīnies! Nopīpē tu divus kilogramus zāles, tad arī tā jutīsies….
Stāsts turpinājumos. 3.
“Vairāk motors (sirds) netur uzkāpt tik augstu. Nebrīnies! Nopīpē tu divus kilogramus zāles, tad arī tā jutīsies… Es domāju, vēl kādus divus kilogramus nopīpēšu un metīšu malā šo padarīšanu.”
Cilvēku nodod acis
Pie 434.kabineta Ingara paziņa viņu jau gaida. Solīds puisis uzvalkā, portfelīti rokās. Viņš atdod Ingaram naudu, kaut ko pilnīgi nenozīmīgu pārrunā ar viņu un dodas prom. “Neizskatās pēc kumārista (cilvēks, kurš pīpē zāli), ne? Viņš parasti no manis pērk zāli, jo pats aiziet uz točku (vieta, kurā pārdod narkotikas) baidās. Ka tik kāds neierauga, ka tik “pareizs” puisis vazājas pa maskačku (Latgales priekšpilsēta). Izskats vienmēr ir maldīgs. Puse sabiedrībā pazīstamu cilvēku kūpina zāli kā tādas lokomotīves, bet tēlo baigi pareizos. Vienīgais, kas nodod, ka cilvēks ir pīpējis zāli, ir acis. Tās kļūst tādas gaišas, acu zīlītes sašaurinās. Pēc uzvedības to nevar pateikt. Savādāk ir, ja esi sapīpējies par daudz. Es reti kad tā daru. Man patīk normālās devās uzpīpēt, lai garastāvoklis uzlabotos.”
Izejam ārā, un Ingars aizsmēķē cigareti. Visapkārt studentu burzma, tāpēc paejam mazliet nostāk. Viņš cigareti netur rokās, kūpina, neizņemot no mutes, un ar naidīgu skatu vēro garām staigājošos studentus.
Bail no vientulības
un tumsas
“Laikam būs jāiet mācīties,” Ingars domīgi nosaka. “Citādi nav ko darīt. Iestāšos nākamnedēļ vakarskolas desmitajā klasē. Man tur daudz paziņu, gan jau pieņems. Mamma smejas, ka mana izglītība ir deviņas klases un divi koridori. Tagad, kad tā padomāju, ārprāts, cik sen neesmu grāmatu rokās paņēmis! Bērnībā man ļoti patika lasīt grāmatas. Man visa bibliotēkas kartīte vienmēr bija pilna. Bieži salīdzināju grāmatu ar filmu, un allaž izrādījās, ka grāmata ir daudz labāka. Visšausmīgākais stāsts man toreiz likās “Pāle viens pats mājās”. Tā ir pasaka par zēnu vārdā Pāle. Viņam ir stingri vecāki, kuri neļauj ēst saldumus tik, cik viņš grib, neļauj iet tur, kur Pāle grib, utt. Pāle sapņo, cik labi būtu, ja viņš dzīvotu viens pats uz pasaules un varētu darīt, ko grib, iet, kur grib, un caurām naktīm skatīties televizoru. Kādu dienu viņš pamostas un saprot, ka ir palicis viens pats uz visas plašās pasaules. Sākumā viņu šis fakts sajūsmina, bet vēlāk šāda dzīve mazajam zēnam pārvēršas par murgu. Iedomājies, tev it kā ir viss un tajā pašā laikā absolūti nekas!
Vientulība ir visšausmīgākā lieta, kas cilvēku var piemeklēt. Man ļoti bail palikt vienam, vienam starp cilvēkiem un vienam kā Pālem pasakā. Es vispār esmu ļoti bailīgs. Man bail no svešiem cilvēkiem, no suņiem, no tumsas. Mēs ar brāli dzīvojam vienā istabā, un tad, kad viņa nav mājās, es eju gulēt mammas istabā, jo man bail vienam palikt tumsā. Nezinu, no kā man šīs bailes radušās. Tad, kad uzpīpēju zāli, bailes, piemēram, no cilvēkiem, pastiprinās divtik. No šī studentu bara man arī ir bail. Mudž visapkārt kā tādi tarakāni.”
“Burbongalvas” riebjas
Lēnām dodamies uz Centrālās stacijas pusi. Novērojam, kā pie 11. tramvaja galapunkta policija aiztur kādu dzērāju, kurš nav gribējis izkāpt no vagona un sacēlis lielu brēku. “Es neesmu burbonists (dzērājs). Tikai vienreiz savā mūžā esmu tā kārtīgi piedzēries – jaunībā.
