5. Ripas rīt negrib. “Pašlaik es pīpēju tikai zāli. Vidēji četras reizes nedēļā.
5.
Ripas rīt negrib
“Pašlaik es pīpēju tikai zāli. Vidēji četras reizes nedēļā. Uzskatu, ka tas ir par daudz. Pirms kāda pusgada es vēl riju visādas ripas – amfetamīnu un citus mēslus. Sākumā man tas patika, un es arī citiem stāstīju, cik tas forši. Bet ar laiku sapratu, ka šī vieliņa nav priekš manis – biju nokrities svarā, sačakarējis veselību, jo tad, kad tu ēd “vitamīnu”, var negulēt nedēļu. Esi noguris, gribi aizmigt, bet nevari. Citi mani paziņas vēl tagad lieto amfetamīnu, bet, ja es vienreiz sev pateicu “nē”, tad tas ir mans galīgais lēmums. Es varētu atmest arī zālītes pīpēšanu, bet negribu. Tagad vēl ne. Jo kā citādāk atslābināties? Dzert negribu, jo dzērumā cilvēki sastrādā visādas muļķības.
Es saviem bērniem nekad neļautu ne dzert, ne zāli pīpēt. Nav svarīgi, ar ko nodarbojies viņu tēvs. Sliktais nav jāpārņem. Man tikai bail, ka tad, kad man būs pašam savi bērni, būs izdomātas daudz bīstamākas vielas, no kurām apdolbīties (apreibināties).”
Zāle ir tramplīns
“Tās ir absolūtās muļķības, ja jaunietis domā, ka zāle nav kaitīga un no tās nerodas atkarība,” skaidro Rīgas narkoloģiskā centra darbinieks Artis Laučs. “Tā nav fiziska atkarība, kāda rodas heroīna lietotājiem (lomkas ar visām no tā izrietošajām sekām), bet zāles pīpētājiem rodas psiholoģiska atkarība.
