“Bērni simbolizē nākotni, sniedz prieku, vidējā paaudze ir aktīva, tā veido un pārveido pasauli un faktiski velk to ratu uz priekšu. Savukārt vecākā paaudze pagājusi nedaudz malā. Tomēr tā vēsta, ka dzīve ir dzīvojama par spīti dažādām grūtībām. Lai cik lielas nebūtu, tās var izturēt,” katras paaudzes būtību īsi raksturo ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, meklēdams atbildes, kā “augumiem” sadzīvot. Šajās attiecībās, kas pirmām kārtām notiek ģimenē, nevajadzētu trūkt savstarpējai komunikācijai, izpratnei par varu un neatkarību, kā arī elementārai cieņai. Pasaule un līdz ar to vērtības mēdz mainīties, tāpēc neiztikt bez elastīgas uztveres un došanās laikam līdzi, tomēr izvērtējot to.
Atbalstīt un neuzbāzties
“Atceros kādu tantiņu, pie kuras, īpaši neaicināti, brauca jaunieši. Grūti pateikt, kas tas bija, bet, manuprāt, ikviens dzīvē vēlas elementāras lietas – sapratni, mīļumu, siltumu, pieņemšanu. Ja to jūt pie otra, tas pievelk. Tāpēc ir jautājums, kā man izaudzināt savus bērnus, lai vēlāk viņi kopā ar mazbērniem labprāt mani apmeklētu. Ja jāpiespiež vai jāpārmet, tas rāda, ka kaut kur esmu kļūdījies,” spriež Sandis, akcentēdams, ka bērniem vienmēr svarīgi just vecāku atbalstu, to, ka viņi ir pieejami, bet pārlieku neuzbāžas. Audzināšanā, kuras mērķis ir sagatavot atvasi patstāvīgai dzīvei un īstajā laikā palaist viņu vaļā, līdzi nāk vara, ko diemžēl var arī izmantot ļaunprātīgi. Tas savukārt bojā attiecības, kādēļ jaunā paaudze no vecākiem mēdz vairīties kā no uguns. “Lai arī pastāv atbildība paaudžu starpā, ka vecāki dod bērniem un bērni vecākiem, tas ir ļoti nejauki, ja saziņā parādās – es tavā labā daudz esmu darījis, tāpēc tagad visu mūžu būsi mans parādnieks un varu tevi ekspluatēt! Tas parāda šo attiecību kvalitāti,” pārliecināts S.Ratnieks.
Grūti noskatīties uz kļūdām
“Starp paaudzēm vienmēr valdīs zināma spriedze. Jaunākajai mūžīgi šķiet, ka viņus pārlieku regulē, un savā ziņā tā ir taisnība. Viņiem svarīga pašnoteikšanās, jaunie vēlas paši visu izlemt, bet vecāki saka priekšā, kas viņiem jādara,” paaudžu konflikta aspektu ieskicē ģimenes terapeits, atzīdams, ka vecākiem parasti ir grūti nolūkoties savu bērnu kļūdās. Viena no lielākajām un jūtīgākajām jomām, piemēram, ir partnera izvēle. “Nezinu, cik viegli mātes un tēvi spēj noturēties un neiejaukties, redzot, ka, sastopot lielo mīlestību, atvases dzīve iet grīstē. Bet varbūt viņam tikai tā šķiet? Lai arī kā, vecāki te nekādi nevar palīdzēt. Ja nu vienīgi Dievu lūgt, ka bērns no šīs situācijas nākotnei izdarīs pareizos secinājumus. Nevienu nevar pasargāt no pirmajām lielajām jūtām, tāpēc jācer, ka pretī nebūs absolūts kretīns,” pauž Sandis. Jāatceras arī, ka protests rada protestu. “Atvase var veidot attiecības bez vecāku svētības, bet bieži vien tas notiek nevis aiz mīlestības, bet spīta, demonstrējot, ka darīšu, ko vēlos! Svarīgi arī, cik nobrieduši ir paši vecāki, vai spēj atlaist savus bērnus un nejaukties viņu dzīvē. Pametot ligzdu, mamma vai tētis varbūt jūtas vientuļš, bet nedrīkst prasīt, lai atvase šo lietu atrisina.”
Mājā tikai viens ir saimnieks
Spriedzi paaudžu attiecībās rada arī telpas trūkums. “Pirms simts gadiem jaunzemnieki, piemēram, dzīvoja trīs paaudzes vienā lielā mājā. Saimnieki parasti bija vecākā paaudze, līdz vadības grožus atdeva vecākajam dēlam. Bija skaidras attiecības, vīriešu, sieviešu darbi, tomēr ir labi, ka mēs varam apzināties piederību rietumu kultūras attīstībai, ka pastāv zināma robeža un distance starp ģimenēm. Dzīvojot vienā mājā, pašnoteikšanās ir nosacīta, bet katram cilvēkam nepieciešama kaut neliela telpa, savs stūrītis, kas simbolizē skābekli, kur neviens nenāk un kur pats esi saimnieks,” pārliecināts S.Ratnieks, norādot, ka paaudžu apvienošanās vienā dzīves telpā vēlama tikai tad, kad cilvēks vairs nespēj parūpēties par sevi, ievērot elementāras higiēnas prasības un pagatavot ēst. “Saprotu gan, ka ekonomiskā situācija patlaban ir sarežģīta, vienistabas dzīvoklī nākas mitināties septiņiem cilvēkiem, bet tas rada ļoti daudz nevajadzīga stresa!”
Vecākie atbild par vērtībām
“Lai arī paaudžu attiecības var uzlikt uz taisnes, es uz tām tomēr vēlētos raudzīties hierarhiski – augšā vecākā paaudze, tad vidējā un jaunākā, tāpēc te ļoti svarīgs jautājums par lojalitāti. Starp paaudzēm pastāv tādi kā norēķinu konti: viss, ko daru, ir nopelns vai vaina, ko vecākie parasti ņemas kalkulēt, bet arī viņiem jāsaprot sava atbildība kā vērtību nesējiem,” spriež Sandis. Katra jauna ģimene tās pārņem no saviem vecākiem, izlemj, ko paturēt, un veido jaunas, kas bieži vien disonē ar sabiedrībā valdošajām. “Kapitālistisko sabiedrību kopumā neinteresē mūsu bērnu nākotne. Piemēram, firmas, kas ražo kontracepcijas līdzekļus, ir ieinteresētas, ka jaunieši pēc iespējas ātrāk sāk seksuālas attiecības, un šādu vērtību arī sludina,” teic S.Ratnieks, aicinādams vecākās paaudzes skaidri apzināties un gudri pastāvēt par tām vērtībām, ko vēlas nodot jaunajiem. Ar šausmināšanos “kad mēs augām, tad gan tā nerīkojās!” būs maz līdzēts!
Ko sēsi, to pļausi
Linda (36), biroja darbiniece: – Mūsu ģimenē tas bijis nerakstīts likums, ka bērniem pieaugot jāparūpējas par saviem vecākiem. Nevaru iedomāties, kam būtu jānotiek, lai, piemēram, māti vai tēvu aizsūtītu uz pansionātu vai negribētu kontaktēties ar viņiem. Tomēr zinu, ka var būt arī citi, ļoti sarežģīti attiecību modeļi starp bērniem un vecākiem.
Piemēram, tik vienkārša lieta kā mammas un tēta šķiršanās mana vīra ģimenē. Viņa vecāki nolēma iet katrs savu ceļu pēc dažu gadu kopdzīves, bet visus šos teju 40 gadus viņi vēl joprojām ir dusmīgi un “apliek” viens otru, mēģinot mūs “pārvilkt” savā pusē. Tas prasa lielu diplomātiju paskaidrot bērniem, kāpēc vecmāmiņa un vectētiņš tā rīkojas. Tas neveicina ne respektu, ne cieņu. Turklāt tuvojas gadi, kad viņi vairs nespēs par sevi parūpēties, visticamāk, nāksies izšķirties par labu vīra mammai, tēvam meklējot citus risinājumus. Man ar viņu būtu grūti sadzīvot arī emocionāli, jo vīratēvs ir ļoti principiāls – viņam vienmēr ir taisnība.
Vēl sarežģītāka situācija izveidojusies manas draudzenes dzīvē. Arī viņa augusi šķirtā ģimenē. Tēvs alkoholiķis, māte neļāva mācīties vidusskolā, bet lika meklēt darbu un ātri sākt patstāvīgu dzīvi, kā rezultātā draudzene par saviem vecākiem vairs nevēlas neko zināt. Kādus gadus saikne ar ģimeni bija vien vecmāmiņa, bet nu viņa aizgājusi aizsaulē. Draudzene apprecējusi māmiņas vienīgo dēliņu, un viņa jau gandrīz desmit gadu turpina jaukties dēla ģimenē, komandēt un izrīkot. Tā arī nekad nav painteresējusies, kā vedekla jūtas, vien rūpējusies, vai dēliņš gana paēdis un vai neizskatās pārāk vājš. Labi, ka draudzenes vīram tāda mātes attieksme nepatīt, un abi burtiski cīnās ar viņu, aizdomājoties pat tiktāl, ka jāpārceļas uz citu pilsētu tālāk no ietekmes. Nezinu, ko no tā mācīsies draudzenes bērni. Droši vien neko labu!
No tā visa esmu sapratusi, ka attiecības ir kā dārzs, kurš nemitīgi jākopj. Nedrīkst vienkārši paģērēt, ka bērniem jārūpējas par vecākiem tikai tāpēc, ka viņi mūs pasaulē laiduši, ģērbuši, pabarojuši un naktīs sēdējuši pie slimības gultas. Šajās attiecībās jābūt lielai nesavtībai, apziņai, ka patiesībā bērni nepieder vecākiem. Tad varētu gaidīt labus augļus no savām atvasēm.
