Aivija Krūmiņa dzied Jaungulbenes sieviešu korī, vadījusi deju kopu Līgo pagasta tautas namā. Ir mīloša mamma meitām Līgai un Andrai, kā arī dēliem Kasparam un Mārtiņam.
Inguna Bleive dejo Rankas pagasta vidējās paaudzes deju kopā “Abi labi”, dzied sieviešu vokālajā ansamblī “Menora”, vada bērnu popgrupu “Dimantiņi” Rankas pamatskolā. Izaudzinājusi dēlu Jāni, meitu Lieni. Ir vecmāmiņa mazajai Alisei.
“Māsiņ, kā šodien klājas? Izklausies norūpējusies. Vai kas noticis?” tālrunī jautājumi seko cits citam. “Viss kārtībā, māsiņ, tikai vakar ilgi nevarēju iemigt. Domāju par skolu un bērniem,” katram jautājumam ir atbilde. Dvīņumāsām Aivijai Krūmiņai un Ingunai Bleivei ir nepieciešamība katru dienu sazināties, īpaši, ja to atļauj modernās tehnoloģijas.
“Mēs ārkārtīgi labi, pat nebūdamas blakām, spējam sajust viena otras noskaņojumu, skumju brīžus, to, ka radušās kaut kādas problēmas. Lai viena otru tādos brīžos mierinātu, ļoti daudz uzklausām un runājam, jo, no sirds abām izrunājoties, vienmēr kļūst vieglāk. Reizēm viena otru cenšamies mācīt, kā būtu pareizi rīkoties konkrētā situācijā, tomēr dzīvē atkal un atkal pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas,” stāsta Aivija, bet Inguna piekrītoši smaida. Māsas nav mēģinājušas noskaidrot, kura ir vecākā, bet kopš bērnības Aivijai vienmēr bijusi lielāka teikšana. Šodien Aivija dzīvo Līgo pagastā un strādā par skolotāju Daukstes pamatskolā, bet Inguna ir skolotāja Rankas pamatskolā. Lielās aizņemtības dēļ satikties iznāk retāk, bet tikšanās brīžos abas mēdz iekārtoties dīvānā, lai, neviena netraucētas, runātu par dzīvi un lietām, kas tikai viņām ir nozīmīgas. “Raksturā mums abām ir daudz kopīga, jo strauji nemēdzam par kaut ko uzsprēgāt. Mēs vienādi domājam, vienādi mierīgi dzīvē daudz ko uztveram. Tā ir, māsiņ?” jautā Aivija. 28.janvārī dvīņumāsas svinēja savu dzimšanas dienu.
Līdzību necenšas izmantot
Bērnībā māsas kaitinājis un izbrīnījis šis cilvēku tik bieži uzdotais jautājums. Sak, nu kā var nezināt, kas es esmu? “Mamma mēdza mūs vienādi ģērbt, dažkārt atšķīrās matu lentes, šalle vai zeķes, tomēr man vienmēr gribējās, lai pēc apģērba mēs atšķirtos. Bija cilvēki, kuri spēja mūs atšķirt. Ja tā labi ieskatās, man sejas forma ir mazliet apaļāka, bet Ingunai – garenāka. Tagad, piemēram, man piestāv gaiša matu krāsa, bet Ingunai ne,” salīdzina Aivija. Inguna atceras, ka Siltāju pamatskolā, kur abas mācījušās un, klasē būdamas tikai divas meitenes, sēdējušas arī vienā solā, vecāko klašu zēni mudinājuši spēlēt atpazīšanas spēli. Māsām vajadzējis samainīties ar apģērbiem, bet pārējie mēģinājuši noteikt, kura ir kura. Lielākoties vienmēr kļūdījušies.
Mācību stundās līdzību neesot izmantojušas, jo abas bijušas pārāk godīgas un apzinīgas skolnieces. “Vai tad varējām atļauties nedarbus, ja mamma bija mācību pārzine? Citi skolā varēja darīt blēņas, neviens neko nepārmeta, bet ar mums tā nebija, tāpēc to apzinājāmies. Atceros, kā abas ar Ingunu nācām no skolas. Pretim nāca iereibis vīrietis. Skaļi viņu sveicinājām, bet vai tad viņš dzirdēja? Otrā dienā bija sūdzējies mūsu mammai, ka esam nepieklājīgas. Protams, saņēmām rājienu,” atceras Aivija. “Bērnībā mēdzām strīdēties par dažādiem sīkumiem, bet ātri salabām. Laikam jau tāpēc, ka šajos nenozīmīgajos strīdos es vienmēr piekāpos,” Inguna uzlūko māsu ar mīlestības pilnu skatienu.
Arī tad, kad abas dvīņumāsas jau uzsākušas pastāvīga darba gaitas skolā, ārējās līdzības dēļ atgadījušies dažādi kuriozi. “Inguna jau bija aizgājusi dzīvot uz Daukstēm. Tā kā, atbraucot no Rīgas, uz Līgo neviens autobuss no Gulbenes nekursēja, braucu pie māsas. Jau posāmies doties pie miera, kad atskanēja zvans pie dzīvokļa durvīm. Inguna sūtīja, lai noskaidroju, kas atnācis. Viesis sāka ar mani runāt, it kā mēs būtu pazīstami, bet tad parādījās arī viņa. “Laikam tomēr būšu par daudz iedzēris, ka divas rādās,” izmetis vīrietis un meties projām. Otrā dienā atklājām, ka esam dvīnes,” Aivija sirsnīgi smejas. Arī tad, kad Inguna sākusi strādāt Rankā, neviens nezinājis, ka viņai ir dvīņumāsa. Kāda skolniece pat apvainojusies, ka jaunā skolotāja viņu laukos pazīst, bet Gulbenē neatņem viņas sveicienu. Vēlāk noskaidrojies, ka tā bijusi Aivija.
Ar mūziku savažotas
Bez mūzikas savu dzīvi kopš bērnības nespēj iedomāties ne Aivija, ne Inguna. Abas dzied un spēlē dažādus mūzikas instrumentus. Abas kopīgi mērojušas ceļu uz mūzikas skolu Gulbenē, lai apgūtu vijoles spēli. Diemžēl bērnībā gūtā trauma likusi Aivijai atvadīties no vijoles, kas bijusi sirdij tuva, lai tās vietā spēlētu flautu un klavieres. Inguna arī šodien dažādos pasākumos liek ietrīsēties vijoles stīgām. Mūzikas mīlestība pamudinājusi māsas iestāties Rīgas Pedagoģiskajā skolā. Kopā studēts arī Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Inguna ieguvusi arī augstāko muzikālo izglītību, toties Aivija lieliski tiek galā ar pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. “Mums ļoti patīk dziedāt divbalsīgi, tāpēc esam uzstājušās arī dažādos pasākumos,” māsas reizē iesaucas. Starp tiem par tradīciju kļuvis piedalīties Rankas tautas namā rīkotajā talantu konkursā. Apsvērta doma par piedalīšanos televīzijas šovā “Dziedošās ģimenes”, tikai Aivija Ingunu atrunājusi, jo lielā attāluma dēļ līdz Rīgai tas šķitis finansiāli neiespējami. Māsas kopīgi vada pasākumus un sacer arī dziesmas, kas līdz šim nekur nav publicētas. Aivija veido fonogrammas vokālajiem ansambļiem. Inguna dalās priekā, ka Rankas pamatskolā arvien lielāku popularitāti iekarojot dziedošo ģimeņu konkurss. Māsas joko, ka, būdamas mūzikas skolotājas, esot ar mūziku savažotas.
Idejas pūrā neglabā
Gan Inguna, gan Aivija ir arī prasmīgas rokdarbnieces. Grūti minēt tādus rokdarbus, ko abas neprastu. “Tas ir mūsu vaļasprieks. Tiklīdz viena kaut ko jaunu iemācās, tā arī otrai to vajag apgūt. Arī idejas pūrā neglabājam, bet ceļam saulītē,” stāsta Aivija. Viņas vecākā meita Līga jau aptuveni desmit gadus dzīvo un strādā Londonā, tāpēc visbiežāk pēc pasūtījuma rokdarbi aizceļojuši arī uz Angliju. Šobrīd starp darbu skolā un saimniecības aprūpēšanu mājās Aivija atlicina laiku šalles adīšanai. Viņa atzīst, ka vaļasprieks palīdzot ieripot makā arī pa kādam latam, kas nelielajai skolotājas algai esot labs atspaids. It kā starp citu, meklējot atšķirības, viņa piebilst, ka protot cept tortes, bet Inguna ne. “Toties mums abām ļoti garšo saldumi!” izsaucas nepratēja.
