Ligita Miezīte, Gulbenes labiekārtošanas iestādes vadītāja
Sestdien jau septīto gadu pēc kārtas ikviens iedzīvotājs tiek aicināts piedalīties Lielajā talkā. Mēs šoreiz gribam vairāk padarboties un sakārtot Spārītes parku, pameklēt vēl akmeņus, iestādīt krūmiņus, ja izdosies, varbūt tiks uzstādīts vēl ceturtais tiltiņš – ja tas tiks paspēts izgatavot līdz Lielajai talkai, varēsim to novietot parkā.
Jebkura talka ir laba lieta, jo šādā veidā tiek sakopta kāda teritorija. Bet, ja katru gadu ir viens un tas pats – vieni un tie paši strādā un vieni un tie paši citi iet garām un nosmīn par muļķīšiem, kas strādā, reizēm tiešām vairs neceļas rokas to darīt. Un tie smīnētāji ir tie paši, kas arī mēslo. Kādreiz, šķiet, bija citādāk! Īstā talkas jēga, manuprāt, ir zudusi, kad tiešām viss tika satīrīts. Kādreiz katrai iestādei bija sava šefības teritorija, cilvēki aizgāja, satīrīja un otrā rītā bija pilnīgi cits skats visai pilsētai, un visiem tiešām bija gandarījums par paveikto.
Mēs, labiekārtošanas iestādes darbinieki, visu gadu nepārtraukti vācam atkritumus, jo tie tiek piemētāti malu malās. Nav gan diez ko patīkami visu laiku vākt citu mēslus. Arī tagad esam daudzas teritorijas jau sakopuši, un vismaz reizi nedēļā “simtlatnieki” iet un savāc atkritumus pa pilsētu, taču, protams, atkal palaikam kaut kur uzrodas jaunas atkritumu kaudzes, kur iepriekš tās nav bijušas. Vajag kādam tik kaut ko nomest zemē, un pārējie to dara līdzi.
Es uzskatu, ka Latvija būs tik tīra, cik mēs paši nemēslosim. Ja iebrauc mežā un paskaties, kas tur notiek, tad vispār mati slienas stāvus. Arī pie tiem pašiem jaunajiem, skaistajiem “Latvijas Valsts mežu” ceļiem ir izveidotas šausmīgas izgāztuves. Bet tāda laikam ir mūsu cilvēku domāšana un apziņa – savā teritorijā nemēsloju, bet pretī ir, piemēram, pašvaldības zeme – tur var mest, vai arī, piemēram, šie paši meži, tur arī var gāzt atkritumus. Un, kamēr šī apziņa nemainīsies, atkritumi būs malu malās. Un apziņa, ka citam nav tavā vietā jāsavāc atkritumi, ir jāmāca arī jaunajai paaudzei. Citādi iznāk, ka viņi neko nevar, ka viņi nevar strādāt, ka viņiem nekas nav jādara, bet tas viņu vietā ir jādara kādam citam.
