Izbaudot vēl pēdējās saulainās dienas, man bija iespēja izbraukt ar kuģīti pa Daugavu. Jāsaka, brīnišķīgs brauciens, skaisti Daugavas plašumi, saulīte rotājas, laiks silts. Mūsu kuģīša kapteinis – vīrs gados, un no pirmajām frāzēm var just, ka viņam ļoti sāp daudzas lietas šodienas Latvijā. Piemēram, tas, kā Latvijā tiek iztirgotas dabas bagātības kā, piemēram, Oliņkalna sala, kurai braucam garām. Un sašutumu var saprast. Oliņkalnam, kas ir sens vēsturisks pilskalns un kas pēc Daugavas uzplūdināšanas pārvērties par salu, un bijusi iecienīta iedzīvotāju atpūtas vieta, tomēr būtu jābūt valsts vai pašvaldības pārziņā. Tās ir tādas bagātības, kurām jābūt pieejamām katram Latvijas cilvēkam. Bet tādu stāstu par iztirgotām salām, upju un ezeru krastiem, jūras kāpām, kur cilvēkiem nav iespēju piekļūt, mēs zinām daudz, arī mūsu novadā. Un tas, protams, ir sāpīgi. Bet stāsts šoreiz nav tikai par to. Uztvēris kuģīša kapteiņa teikto, iesaistījās kāds krieviski runājošs vīrietis, knapi pāri 30 gadiem, no Jēkabpils, kurš nu metās gānīt Latviju atkal un atkal, skandinot, ka tādas nekārtības pat padomju laikos neesot bijušas. Es gan nodomāju, ko viņš vispār zina par padomju laikiem savos “knapi pāri 30”. Tāpat likās, ka vīrietis no Jēkabpils tā arī nebija sadzirdējis kuģīša kapteiņa stāstīto par tām bagātībām, kas atrodas zem ūdens un zudušas Latvijai uz mūžiem, uzplūdinot Pļaviņu ūdenskrātuvi komunisma celšanas gados. Bet džins no pudeles bija izlaists un izskatījās, ka kuģīša kapteinis nezināja, kā to dabūt atpakaļ, vienīgi konsekventi vīrietim no Jēkabpils atbildēja latviešu valodā.
