Vienkārša, rūpīgi uzkopta istabiņa, kur rodamas tikai visnepieciešamākās lietas, kas gadiem ilgi nemainīgi atrodas noteiktās vietās. Mazītiņa virtuve ar tai piederošiem priekšmetiem.
Vienkārša, rūpīgi uzkopta istabiņa, kur rodamas tikai visnepieciešamākās lietas, kas gadiem ilgi nemainīgi atrodas noteiktās vietās. Mazītiņa virtuve ar tai piederošiem priekšmetiem. To nav daudz, bet starp trauku, katlu, bļodu un spaiņu novietojumu veidojas kopsakarība, kas saprotama tikai sirmajai sievietei, kura klusējot veras istabas šaurajā logā, pa ko iespīd pēcpusdienas saules stari. Uz loga pusi viņa dienā raugās neskaitāmas reizes, jo Glaudai Baķei tas jau vairākus gadus ir vienīgais gaismas avots, ko vēl iespējams mazliet apjaust.
Sauli, debesīs slīdošos mākoņus, ziedus un cilvēkus viņa vairs nespēj saskatīt, tāpēc Glauda vērīgi ieklausās dabas un cilvēku balsīs, bet, viena palikusi, viņa priecājas, ka ir savu atmiņu pavēlniece.
“Ilgi jau esmu dzīvojusi un mazliet no šīs dzīves nogurusi,” to sakot, Glaudas balss ietrīsas, bet plauksta viegli pārslīd vaigam, it kā asaru lāsi notraukdama, it kā noglāstīdama.
Glaudas dzīvē šiem glāstiem pietrūcis laika, jo rokas aizvien bijušas darba pilnas Tā darba, kas smaržo pēc uzartas zemes pavasarī, pēc siena zālēm vasaras vidū, pēc rudzu graudiem rudenī un egļu sveķiem ziemā.
Atceras Pededzes krastus
“Vairs jau neatminu, kā tolaik rajonus dalīja, bet esmu dzimusi Alūksnes apriņķa Pededzes pagastā. Vecākiem bija zemīte, kas palīdzēja paēdināt un apģērbt četrus bērnus. Bijām divas māsas un divi brāļi. Ludi un Konrādu karš paņēma,” stāsta Glauda un klusībā ir pateicīga māsai Valdai, kas no Alūksnes, kur dzīvo meitas ģimenē, uz Gulbeni mēro ceļu katru nedēļu.
“Māsiņa tagad ir manas acis,” saka Glauda, kur bijusi vecākais bērns ģimenē, tāpēc palīdzējusi izauklēt mazākos.
“Agrāk jau tā bija nerakstīta kārtība,” viņa saka. “Kalpus neturējām, tāpēc vecāki strādāja no rīta līdz vakaram. Kad paaugāmies, vajadzēja viņiem palīdzēt,” atceras sirmgalve.
Viņa joprojām priecājas, ka zeme bijusi auglīga un vienmēr rūpīgi apstrādāta, bet labības druva nokopta ar pļaujmašīnu, kas tolaik uzlūkota par īstenu tehnikas sasniegumu.
Bez lasītprasmes nevar
Pededzes pamatskolu Glauda vēl arvien uzskata par savu zinību pili un ir priecīga, ka izdevies to pabeigt, jo cilvēks bez zināšanām tāda puse vien ir.
“Skolā biju vienīgā ar tādu savādu mammas izraudzītu vārdu. Citi gribējuši mani par Gaidu saukt, bet mamma pirmo meitu stipri gaidījusi un neesot bijusi mierā, ka viņai par šo gaidīšanu tikai vārds vien palikšot. No kāda romāna tad to Glaudas vārdu ar izņēmusi,” Glauda atceras un piebilst, ka vārds tāda skanēšana vien ir. Par tālāku mācīšanos viņa tolaik pat iedomāties nevarējusi, jo sākušies juku laiki, tēvs paņemts karā, bet mamma palikusi viena ar četriem bērniem. Vārds “karš” joprojām vecītes sirdī uzplēš nesadzijušu rētu, liekot atcerēties bojāgājušos brāļus un mirušo tēvu.
Ātri sāk pelnīt iztiku
Tūlīt pēc kara Glauda ātri atstājusi vecāku mājas, lai dotos strādāt uz Alūksni un pati sāktu pelnīt pirmo algu. “Strādāju visu, kur vien bija vajadzīgi cilvēki. Gan slimnīcā par grāmatvedi, gan Alūksnes rūpkombinātā. Kādu laiku biju uzskaitvede. Uzņēmos atbildību. Iemācījos pat māla traukus gatavot,” Glauda pāršķir lappuses atmiņu grāmatā.
“Savādi gan”, viņa domā, “ka spēj piemirsties iepriekšējā dienā piedzīvotais, bet mūžā pieredzētais atvīd tik spilgti.” Laikam tā ir tikai vecumam piemītoša iezīme. Likdama algas dienā saņemto kapeiku pie kapeikas, Glauda pamazām veidoja savu dzīvi, līdz pienāca 1949.gada pavasaris.
Neaizmirst 25. martu
Jau 52 gadus laikā, kad daba mostas un veras pavasarim, Glaudas atmiņām ir rūgtas smeldzes garša, ko nav iespējams aizmirst.
“Man Alūksnē bija dzīvoklis. Todien, kad ieradās varasvīri, lai kā saimnieka meitu mani vestu uz Sibīriju, ciemos bija atbraukusi māsa, kas uzstāja, lai izsūta viņu. Nekad es to nepieļautu. Ja liktenis bija nolēmis mani, tad tā jānotiek. Toreiz nedomāju, ka vajadzēs aizbraukt tik tālu un septiņus gadus būt šķirtai no mājām. Biju pārliecināta, ka, ja pa durvīm iziešu, dzīva pa tām vairs neienākšu, tāpēc neko neņēmu līdzi. Tikai māsa nemanot man bija kabatā ielikusi naudu, jo viņu bija paziņas brīdinājuši, ka būs izvešana, lai nepaliekam mājās. Mēs nedomājām, ka arī kādu no mums varētu izvest,” atceras Glauda.
Viņa pavēršas uz to pusi, kur saklausa māsas Valdas balsi. “Ak, māsiņ, māsiņ!” viņa nopūšas.
Tikai viņas abas zina, cik neatlaidīgi Valda mēģinājusi noskaidrot vecākās māsas atrašanās vietu, kā uztraukusies, kā centusies palīdzēt.
Maizes nepietika nekad
Līdz ar citiem, kā tolaik uzskatīja vara, kaitīgiem elementiem Glauda ar nelielu maišeli pie rokas izkāpa stacijā Tomskas apgabalā, lai nelielā sādžā iemācītos izdzīvot un izturēt. Neko sliktu par vietējiem krievu tautības iedzīvotājiem viņa nesaka. Viņi sapratuši, ka ne jau piedzīvojumu meklētāji te sabraukuši. “Maize ir svēta, tāpēc tā jātur godā un jāapzinās tās vērtība,” saka Glauda un stāsta, kā centusies padarīt iespējami vairāk, lai darbdienas vakarā saņemtu lielāku maizes kukulīša daļu.
“Dūšīgi strādājot, varēja nopelnīt puskilogramu maizes, bet, ja ar sirdi un dvēseli nebiji darbā, to uzreiz pamanīja un piešķīra dažus gramus. Maizi parasti deva pusdienlaikā. Es to sadalīju: pusdienām riecienu, vakaram un nākamās dienas rīta tiesai atstāju, bet rītam nekad maizes nepietika, tik ļoti gribējās ēst. Naktīs nenāca miegs, bada sajūta bija stiprāka,” atmiņu vērpējas balss ietrīsas, bet sirmā galva, kas zied kā balta ābele, nolīgst zemu, zemu. “Paldies, māsiņ, ka piespiedi uzaut savus zābakus. Tie aukstajā tālumā sildīja kājas un lika pateicībā domāt par tevi,” klusa mīlestība staro no vecākās māsas pie jaunākās.
Mājupceļš vienmēr īss
“Kad varēju atgriezties Latvijā, šaubījos, vai to darīt. Ja nu atbraucu un pēc kāda laika atkal sūta projām. Ja tā, tad labāk palikt, kur esmu, pie zināmiem cilvēkiem. Krievijā biju iepazinusies ar Albertu – savu vīru, kas tagad jau zem velēnām. Visādi izdomājos. Arī mājinieki nezināja, kad atgriezīšos, tāpēc vārdos nevaru izteikt atkalredzēšanās prieku. Domāju, ka mamma mani pazīs pēc balss, bet nepazina. Tikai tad, kad atvēra durvis, saprata, ka esmu atgriezusies. Mammīte nemitīgi bija rakstījusi dažādus iesniegumus, lai mani atbrīvo no izsūtījuma, bet saņēmusi atbildi, ka esmu izvesta pareizi. Ko tad biju izdarījusi?” Glauda jautā, lai gan zina, ka tiem, kam vajadzētu atbildēt, neatbildēs.
Darbu atrod ar grūtībām
Atkal vajadzēja sākt dzīvot no jauna. Nekad Glauda nebija varējusi iedomāties, ka izsūtītie ir tik nevēlami, ka var nelabvēlīgi iespaidot tās sabiedrības daļu, kurā atrodas. Darba meklējumos viņa klauvējusi pie daudzām durvīm, saņemdama atteikumu. “Tiklīdz uzzināja, kas es par “putnu”, tā vairāk neko nevēlējās zināt,” skumji skan vārdi. Pēc neveiksmīgiem darba meklējumiem Alūksnē Glauda to beidzot radusi Gulbenē.
“Kopā ar vīru strādājām celtniecībā. Gāju arī vilciena vagonus lādēt. Kur vien bija darbs, strādājām, lai nopelnītu iztikai un apģērbam. Nekā jau mums nebija,” stāsta Glauda.
Bagātības viņa nekad nav tīkojusi. Pietikusi ar mazumiņu, prazdama to taupīt un saudzēt, tāpat kā rūgteni smaržojošās mārtiņrozes, kas rudenī zied aiz loga.
Fakti
Glauda Baķe dzimusi 1914.gada 2.augustā Alūksnes rajona Pededzes pagastā.
1949.gadā 25.martā izsūtīta uz Tomskas apgabalu. Latvijā atgriezusies 1956.gadā.
Jūt atbildību par cilvēkiem blakus
Māsa Valda atzīst, ka Glauda vienmēr viņu pratusi pažēlot, bet bērnībā, blēņas darot, allaž bijusi jaunāko brāļu un māsas aizstāve. “Mēs viņu respektējām. Māsiņai vienmēr bijusi atbildība par tiem cilvēkiem, kas viņai blakām. Viņas dzīve nav bijusi viegla. Ja to varētu atkārtot, darītu visu, lai varētu palīdzēt vēl vairāk,” saka Valda.
Prot uzklausīt otru
Sarkanā Krusta žēlsirdības māsa Dzidra Gailīte: “Glaudiņa ir gaišs cilvēks. Viņa nesūdzas. Tikai tad, kad patiesi nejūtas labi, lūdz atnest zāles, pārbaudīt asinsspiedienu. Viņa prot uzklausīt otru un vienmēr interesējas par citu veiksmi.
