Beidzot skolu, ir klases, kuru audzēkņi satiekas tikai absolventu salidojumos, bet ir klases, kuru audzēkņi tiekas visu mūžu. Tāda ir arī kādreizējās Adulienas septiņgadīgās skolas 1956.gada izlaiduma klase, kurā mācījusies arī gulbeniete Skaidrīte Rubene.
Izaugām godīgi
„Kopš skolas beigšanas ir pagājuši jau 58 gadi. Kad pēc skolas gaitu beigām bija pagājuši 30 gadi, noorganizēju mūsu skolā klases tikšanos. Toreiz uz šo pasākumu ieradāmies samērā daudz. Klāt bija arī mūsu pirmā klases audzinātāja līdz 4.klasei Alma Bikše un Lidija Krone, ko par savu audzinātāju saucām līdz pat skolas beigšanai.
Mums visiem atmiņā skolotājas ir palikušas kā cilvēki, kuru vārdi ir rakstāmi ar lielo burtu. Klasē bērni nekad netika dalīti, ka, lūk, viens dzīvo sliktāk, otrs labāk. Visi bijām vienādi. Ja bijām darījuši palaidnības, tad tikām rāti visi vienādi. Bez blēņām jau neiztikām. Tajā skaitā arī es. Skolotāji mums mācīja būt godīgiem. Visi esam izauguši godīgi cilvēki. Mēs cienījām savus skolotājus,” stāsta S.Rubene.
Viņa bilst, ka ir skumji to atzīt, bet ar katru gadu klasesbiedru paliek arvien mazāk. „Tagad klasesbiedru tikšanos rīkojam dienā, kad Tirzā notiek kapusvētki. Šogad mūsu tikšanos organizēja Anita no Smiltenes. Gulbenes novadā no mūsu klases dzīvo tikai trīs cilvēki. Jānis dzīvo Staros, Ausma – Vecadulienā, es – Gulbenē. Pārējie ir izkaisīti pa dažādiem Latvijas novadiem, jo skolu kopā beidzām 16. Tajos laikos tas bija diezgan liels skaits,” uzskata Skaidrīte. Viņa piebilst, ka esot arī tādi klasesbiedri, par kuriem neesot nekādu ziņu, tāpēc ir apņēmība apzināt arī viņus.
Bagātība – bērni un mazbērni
„Mēs tiekoties secinājām, ka dzīvē neviens neesam mantiski bagāts, bet mūsu lielākā bagātība ir bērni un mazbērni, tāpēc varam būt laimīgi. Neviens neesam ieņēmis ārkārtīgi augstus amatus. Starp mums ir zootehniķis, dakteris, galdnieks un citu profesiju pārstāvji. Lai gan augām tā sauktajos padomju laikos, mūsu vecāki vienmēr izrādīja cieņu tuvinieku atdusas vietām un kopa tās. Arī šajā tikšanās reizē visi norunājām, ka pēc gada atkal atbrauksim uz kapusvētkiem Tirzā, lai pēc tiem uz brīdi sapulcētos Tirzas estrādē,” stāsta Skaidrīte. Padomā esot nākamajā gadā pēc kapusvētkiem aizbraukt uz kādreizējo Adulienas skolu, kur šodien darbojas Sveķu speciālā pamatskola. „Lai gan tur daudz kas ir mainījies, mūsu 1. un 7.klase noteikti ir palikusi,” piebilst absolvente.
Tiksies atkal Tirzā
Tiekoties atmiņu ceļš neveda tikai pa skaistākajiem brīžiem skolā. Tas aizritēja arī līdz 1949.gada 25.martam. „Mēs tolaik vēl bijām mazi, bet daudz kas ir palicis atmiņā par to, kā viss pie skolas notika. Es vēl šodien varu parādīt to vietu, kur atradās kravas automašīnas, kurās veda projām nevainīgus cilvēkus. Arī mūsu klasi skāra šī izvešana. Brīdi paklusējām, domās godinot jau mirušos klasesbiedrus,” atceras Skaidrīte. ”Šodien mēs visi vēlamies, lai būtu labāka veselība. Neko īpaši vairāk savos gados vēlēties nevaram, bet mums visiem gribētos, kaut mūsu valstī valdītu taisnīgums. Tāds, kāds kādreiz valdīja mūsu mazajā skolā, kur tikām veidoti par godīgiem darba cilvēkiem, kur mums mācīja sirsnību un cieņu citam pret citu.” S.Rubene aicina atsaukties visus bijušos klasesbiedrus, zvanot viņai pa tālruni 25974823. „Mums visiem būs ļoti liels prieks, ja vēl daudzus gadus visi varēsim satikties Tirzas kapusvētkos!” ◆
