Ir tāds īss apstādināta laika brīdis pašā valsts svētku priekšvakarā. Uz galda manā priekšā ielūgums un tikko pārlapota grāmata. Ielūgums uz Latvijas Republikas proklamēšanas 99. gadadienai veltīto pasākumu, ne Vējiņa kunga, bet paša Andra Vējiņa parakstīts. Tā saku, savu tēvu pieminot, jo viņš necieta kungošanu. Ja kāds zvanīja un taujāja pēc Strada kunga, papus atbildēja, ka nav nekāda Strada kunga, pie telefona pats Vilis Strads. Labā toņa likumus gan viņam neizdevās mainīt, bet par to, ka esmu viņu sadzirdējusi un sapratusi, viņš šobrīd priecātos.
Grāmata – Paula Bankovska romāns “18” dienasgrāmatas formā – tikko nopirkta, bet jau izlasīta. Abus galvenos grāmatas varoņus šķir vesels gadu simtenis, bet vieno domas par Latviju kā neatkarīgu valsti gadu pirms tās dzimšanas un pastāvēšanas iespējām nākamībā. Tā nu ļaujos P.Bankovska romāna intervijai un dažas savas atbildes atmiņu formātā nododu jūsu vērtējumam. Galvenais – būt godīgai un nemānīt pašai sevi.
Mani pirmie 37 dzīves gadi manā Latvijā
Tātad – kas tad es patiesībā esmu? No kurienes nāku un uz kurieni eju? Atbildi uz šo jautājumu meklēju jau sešdesmit piekto gadu. Liktenim labpatikās mani kā koku iedēstīt šajā zemē tieši šajā laikā: smukuma dēļ mazliet noapaļojot – trīsdesmit septiņus gadus padomju brālīgo republiku saimē, bet divdesmit septiņus neatkarīgā Latvijā. Tieši tas man ļauj salīdzināt vienu laiku ar otru un saprast, kas ir tas man būtiskais, kas ir izmainījies, un kā mainījusies esmu pati.
Nevaru sacīt, ka kāds man būtu centies pāri nodarīt, neesmu piedzīvojusi represijas, izsūtīšanu, neesmu cietusi badu. Esmu nēsājusi oktobrēnu zvaigznīti, esmu pati vēlējusies iestāties pionieru organizācijā un vēlāk arī komjaunatnē. Kāpēc? Man bija trīs gadus vecāka māsa, viņa bija pioniere un mājās nevērīgi savu kaklautu sauca par ”sarkano”. Man arī tā gribējās. Tas bija statusa jautājums, gribējās ātrāk kļūt vecākai. Bija sapnis, kas tā arī nerealizējās – nokļūt pionieru nometnē “Arteks”, tāpēc cītīgi vācu makulatūru un pat metāllūžņus, jo dzīvoju kolhoza darbnīcu tuvumā, un tur to bija papilnam. Kaklautu par “sarkano” tā arī nekad nosaukusi netiku, tiku ievēlēta par pionieru vienības priekšsēdētāju un piedzīvoju braucienu uz sesto republikānisko pionieru salidojumu. Skatoties šodienas acīm, jāsaka, ka patiesībā visas lietas lielās līnijās kārtoja skolotāji, mēs, bērni, kā piedzīvojumu izbaudījām gan karaspēles “Kāvi”, gan braucienus uz partizānu nometnēm, gan rituālās pionieru svinīgās līnijas ar ziņojumiem, ierindas skatēm un citu ko tādu. Atskaites dokumentos ideoloģijas bija pietiekamā devā, bet sirds tādam formālismam stāvēja pāri, tādēļ nevaru apgalvot, ka būtu jutusies padomju ideoloģijas salauzta.
Septītajā klasē lūdzu vecāku atļauju divos svarīgos jautājumos: nogriezt bizes un iestāties komjaunatnē. Gribējās justies lielai. Kas attiecās uz matiem, tad te nekādas problēmas vecāki neradīja, bet par komjaunatni tēvam bija iebildumi, viņš padevās tikai mammas pierunāts. Vēlāk, jau vidusskolas gados, tēvs man stāstīja par Ulmaņa laiku Latviju, un visas mūsu sarunas vedināja uz to, ka padomju sistēma ierobežo cilvēka brīvību. Es spurojos pretī, teikdama, ka pats tajā laikā bija tikai puišelis un neko daudz vairāk nevar zināt kā vien to, kas kaimiņam kūtī, dārzā vai pagrabā. Viņš apgalvoja, ka pēc gadiem desmit es domāšu pavisam citādi, kam es, protams, nepiekritu. Mamma rāja tēti, lai nejaucot bērnam galvu. Šodien saprotu, ka pamats bija, viņa zināja par izsūtīšanas iespējām nepareizu politisko uzskatu gadījumā, jo pati jaunībā, Druvienas ciema padomē uzzinot par izsūtāmo sarakstiem, pirms liktenīgās nakts bija skrējusi brīdināt ļaudis, lai naktsmājas pameklē citur. Uzskatu sadursme ar tēvu beidzās ar vēstuļu rakstīšanu. Tajās viņš izklāstīja savu viedokli par padomju sistēmu, es savējo. Man, protams, gribējās ticēt, ka dzīvoju miera un taisnības valstī un ka mūs visus gaida komunisma gaišā nākotne. Presē rakstītajam vārdam taču nevarēja neticēt. Uz aploksnēm tika uzrakstīts “Atvērt pēc desmit gadiem”. Starp citu, tieši tēvs bija tas, no kura pirmo reizi dzirdēju, kā skan neatkarīgās Latvijas himna.
Neatceros, vai pagāja desmit vai nedaudz vairāk gadu, bet tēvam izrādījās taisnība. Biju kļuvusi par skolotāju un strādāju Gulbenes 1. vidusskolā, mācot skolēniem latviešu valodu un literatūru. Skola, protams, nekad nav bijusi privāta bodīte, kur visu drīkst darīt, kā pašam tīk, bet biju jauna, enerģijas un izdomas man netrūka. Ja studiju gados vēl piecietu formālismu, ka katrs kaut cik nopietns darbs (referāts, kursa darbs) jāsāk ar atsauci uz partijas kongresu lēmumiem, tad šķita, ka skolā šo apgrūtinošo blakusvāģi varēs atkabināt kā lieku un nevajadzīgu. Nekas nesanāca, padomju patriotisma idejas ar skolas ikdienu bija kā salaulātas. Nācās ielāgot aizliegtos datumus, piemēram, līdz 24. decembrim ne par kādu eglīti klasē vai skolotāju istabā nevarēja būt nekādas runas. Ja klases pasākums iekrita 18. novembrī, vajadzēja rēķināties ar to, ka var ierasties kāda nepazīstama persona, lai pārbaudītu, ar ko gan šādā vakarā tiek nodarbināti skolēni. Brīvdomība skolēnu sacerējumos tika norakstīta uz skolotāja ideoloģiskā brieduma nepietiekamību. Pirms eksāmena domraksta nācās lūgt skolēniem savas ekstrēmākās idejas un nostādnes paturēt pie sevis, ja vien ar ko īpašu neesmu ieriebusi, jo ne vienreiz vien tika piedzīvots, kā augusta konferencēs partijas sekretāre, apbruņojusies ar domrakstu citātiem, kādu direktoru, skolu vai skolotāju nolīdzināja līdz ar zemi. Ideoloģiskiem eksperimentiem padomju skolā nebija vietas. Un brīvdomības pilnam Ūdensvīram, kādu sevi vienmēr esmu jutusi, tas nemaz nebija tik vienkārši.
Jauno vēsmu sākums
Ne jau tikai skolā tika kultivēta šī rāmju sistēma, tā pastāvēja visur. Kādreiz tiku uzaicināta nolasīt sieviešu padomei referātu par tendencēm jaunākajā literatūrā. Pēc tam tiku paaicināta uz partijas komiteju, kur tika aizrādīts, ka nākt klajā ar dzejas grāmatās atrastu atzinumu, ka “paši aizcērtam savas saknes”, ir ideoloģiski tuvredzīgi. Kad kopā ar Pēteri Sūci izlolotajam Tautas teātrim gribējām dot Jāņa Poruka vārdu, izrādījās, ka šī novadnieka romantisma pilnā dvēsele nav savienojama ar padomju patriotisma cīnītāju garu. Tika piedāvāts saukties Roberta Eidemaņa vārdā, bet tas nebija pieņemams mums pašiem. Taisnības labad jāteic, ka, neņemot vērā ideoloģiskos rāmjus, jomu, kurās varētu izpausties, netrūka. Nācās ar visu to sadzīvot līdz pat jauno vēsmu sākumam astoņdesmito gadu beigās.
Atminos to viļņošanos sabiedrībā, ko izraisīja Radošo savienību plēnums 1988.gada vasarā. Pirmo reizi tā pavisam atklāti tika runāts par visai tautai nozīmīgām vēstures, ekonomikas, politikas un kultūras problēmām, Mavriks Vulfsons atļāvās atklāti paziņot, ka Latvija ir okupēta. Tas bija tam laikam kaut kas neiedomājams. Es atkal atcerējos savu tēvu, viņš man par to bija teicis jau sen. Un atkal izrādījās, ka viņam ir taisnība. Laiks bija ieguvis citu elpu un devis cerības, ka, iespējams, mūsu spēkos ir daudz ko izmainīt. Rudenī notika Tautas frontes 1. kongress, kas atbalstīja neatkarīgas Latvijas atjaunošanas ideju. Pēc gada (23. augustā) akcija “Baltijas ceļš”. Tajā dienā mēs, Gulbenes 1. vidusskolas skolotāji, braucām ekskursijā, bet pulksten divpadsmitos dienā izkāpām no autobusa un, nostājušies ceļa vidū vienā rindā, demonstrējām atbalstu šai akcijai.
1990.gadā vidusskolas kolēģi manu un skolotājas Margaritas Češļas kandidatūru izvirzīja pilsētas tautas deputātu padomes vēlēšanām, abas tikām arī ievēlētas. Šis gads bija īpašs, jo nesa lielas pārmaiņas. Kopā ar citiem rajona deputātiem mums bija iespēja 21. aprīlī piedalīties Vislatvijas tautas deputātu sapulcē, kurā tika pieņemts aicinājums Latvijas PSR Augstākajai padomei atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, un 4. maijā tas notika – Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma “Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Laiks bija izrāvis veco pamatu zem kājām un, sarkastiski smīnēdams, mudināja: “Radiet jaunu, jūs taču to gribējāt!” Gribējām gan, bet nevienam nebija pieredzes.
Par deputātu padomes priekšsēdētāju un līdz ar to arī par pilsētas galvu tika ievēlēta Līga Zitāne. Viņa bija cilvēks ar juridisko izglītību un, manuprāt, iznesa uz saviem pleciem lielo daļu smaguma. Iegūtā brīvība nāca komplektā ar daudzām neatrisinātām problēmām un atbildību. Tas bija ekonomiski smags laiks, daudz kā trūka, tādēļ vairāku preču iegādei tika ieviesta talonu sistēma. Man kā deputātei vajadzēja katru mēnesi komisijas sastāvā doties uz veikaliem, lai iznīcinātu (sadedzinātu) izmantotos talonus. Kaut ko tādu šodien iedomāties grūti. Priekšsēdētāja par prioritāti izvirzīja trīs projektu realizāciju: Brīvības pieminekļa atjaunošanu, pilsētas estrādes izbūvi pie lokatoru kalniem un tirdzniecības paviljonu izbūvi tirgus laukumā. No visa tā līdz šodienai savu nozīmību nav zaudējis vienīgi Brīvības piemineklis, pārējais – vai nu sagruvis, vai pamatīgi pārbūvēts.
Skolas direktors aicināja uz barikādēm
Iegūtā brīvība izrādījās tāda trausla un ātri pazaudējama manta. 1991.gada janvārī to nācās uz barikādēm aizstāvēt. Kad skolas direktors Gatis Mezītis uzaicināja atsaukties tautfrontiešu aicinājumam stāties Rīgā uz barikādēm, nevienu mirkli nedomāju, ka varētu palikt mājās. Skolēniem to darīt nebija ļauts, tomēr daži zēni no vecākajām klasēm bija izprasījuši vecākiem atļaujas, un tā uz barikādēm devāmies kopā. Zinājām, ka iespējams viss, arī cilvēkiem pāri braucoši tanki, tomēr baiļu nebija. Rīgā fascinēja cilvēku kopības izjūta, kūpoši tējas katli uz ugunskuriem ielās un spītā rūdītās spēka dziesmas. Izrādījās, ka tas ir diezgan spēcīgs ierocis, jo nekā cita, izņemot gāzmaskas, jau mums nebija.
Tam visam seko ģimnāzijas laiks vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Ikdiena – nemiera pilna un raiba kā dzeņa vēders. Zvans – pats lielākais kungs un pavēlnieks skolā, tas spējīgs uz visu: atrisināt stundas laikā samezglojušos situāciju, apmīļot četrdesmit minūšu garlaicībai atstāto telefonu, atstāt pusratā nepateiktu domu, likt kuņģim notrīsēt līksmā priekā par gaidāmo maltīti pusdienu pārtraukumā. Laika zirgs uzņēmis apgriezienus un triecas vai ar dubultu ātrumu tā, ka braucējam grūti seglos noturēties. Cik daudz lielisku cilvēku izaudzis manā acu priekšā! Tikai ne visi viņi zina, ka skolas gaitas patiesībā nekad nebeidzas. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka skolēni esam mēs visi un mācāmies tajā lielajā skolā, ko saucam par dzīvi. Atliek vien minēt – pārcels vai nepārcels nākamajā klasē. Kļūstu mazliet nikna, dzirdot politiķus atgādinām, ka skolotāja darbs – tā ir misija. Tajos brīžos gribas skaļi kliegt un jautāt: vai tikai skolotāja darbs? Un būt par politiķi – vai tai arī nevajadzētu būt misijai?
Kāda sena tautas gudrība saka, ka katra cilvēka dzīves virsuzdevums ir iestādīt koku, izaudzināt dēlu un nosist čūsku. Kā ir ar mani? Mūža laikā ir stādīti gan meži, gan birzis, par atsevišķiem kokiem pat nerunājot. Bet pats vērtīgākais un paliekošākais laikam ir tas, ko izdevies iesēt savu audzēkņu apziņā. Lai nu zied un zaļo, un rieš sēklas nākamībai! Kurš tad cits pēc gadiem to Latviju stutēs? Un kuram gan skolotājam var trūkt dēlu vai meitu! Pēc gadiem atnāk tādi stalti un skaisti uz salidojumu, ka sajūsmā pat sirds apstājas pukstēt. Vai patiešām manējie? Ar to čūsku laikam ir vissarežģītāk. Jāatzīstas, ka nevienai dzīvību neesmu atņēmusi. Bet kā ar tām čūskām, kas, pavisam nemanot, tēlojot nevainīgus zalkšus, sarāpjas sirds kreisajā kambarī? Jāaicina talkā Raiņa Spīdola, jo tā zina: ”Vēl cīņa nav galā un nebeigsies…”
Ar to arī varētu beigt. Atmiņas ietērptas vārdos un glīti sarindotas teikumos.” Vai tik tiešām arī Latvija bez manis būtu tāda pati kā ar mani?
