Reti kurš iebilst, ka Jāņu diena ir jaukākie un mīļākie svētki.
Reti kurš iebilst, ka Jāņu diena ir jaukākie un mīļākie svētki. Bet, vērojot gatavošanos gada augstākā brīža svinībām, māc šaubas, vai tie būs skaistākie saulgrieži. Ir saglabājusies informācija un atmiņas par Jāņu nakts burvību, papardes ziedu meklējumiem, zāļu, uguns un ūdens maģisko spēku. Taču maz ir cilvēku, kas ar līgodziesmām gājuši no mājas uz māju vai lielā pulkā līgojuši augstākā kalna galā. Ir pārtrūcis vainags, kas vieno senču tradīcijas ar mums.
Tāpēc nereti izrādās, ka pie ugunskura, kur netrūkst siera, alus un šašlika, nav svētku prieka. Neprotam līgodziesmas! Pa radio vai ierakstos skanošās melodijas neielīksmo sirdi. Daudzi līgotāji dodas uz Druvienu, kur arvien no jauna var izdzīvot “Skroderdienas Silmačos”. Zosēnu pagastā jāņabērnus izklaidēs pašdarbnieki un profesionāli mākslinieki. Arī Alūksnē un citur par svētku prieku rūpēsies izklaides firmas. Taču arī šajos pasākumos ne par kādu naudu neviens nevar dāvāt svētku izjūtu, ja tās nav cilvēkā. Ir skumji, ka Jāņi pārvēršas par masu pasākumiem bez savas sejas un aizmirstam, kāpēc tos svinam.
Māksliniece Ligita Postaža ir dzimusi gada garākajā dienā – 23.jūnijā. Viņa tic: kā sagaidīsi dzimšanas dienas rītu, tā dzīvosi visu gadu. Šī pārliecība ir dzīvās psiholoģijas pamatā, kas mudina ne tikai dzimšanas dienas, bet ikvienu Dieva rītu sākt “pozitīvi iekodētam”. Varbūt ir vērts piedzimt no jauna saulgriežos? Vissvarīgākais ir zināt, ko gribam sasniegt. Ja nolemts izprast Zāļu dienas tradīciju nozīmi, tad tas arī jāizdara. Bet tautas tradīcijas un dziesmas ir dzīvas, ja tās arvien papildina. Ir jāmeklē un jāatrod savi vārdi līgodziesmai. Kas darinājuši savu tautastērpu, atzīst, ka tajā svētkos ir pasakaina sajūta. Vienmēr izdodas tikai tas, ko darām īstajā laikā un no sirds.
