Atceros, kā, mācoties nelielas lauku pamatskolas pirmajās klasēs, atšķirībā no pārējām klases meitenēm biju iekārtojusi nevis atmiņu kladi, bet nelielu blociņu, kurā parakstījās visi tie skolasbiedri, kas pie manis bija ciemojušies mājās.
Atceros, kā, mācoties nelielas lauku pamatskolas pirmajās klasēs, atšķirībā no pārējām klases meitenēm biju iekārtojusi nevis atmiņu kladi, bet nelielu blociņu, kurā parakstījās visi tie skolasbiedri, kas pie manis bija ciemojušies mājās.
Ierakstus tolaik mēdzu pārskatīt, pamanot, ka, lūk, Anita ciemos bijusi biežāk nekā, piemēram, Ruta, Dace vai Mārīte. Kāpēc tā rīkojos, vēl šodien nerodu atbildi? Iespējams tāpēc, ka skolā bija izveidojusies nerakstīta sacensība par to, kurai meitenei būs vairāk draudzeņu. Par īpaši vērtīgiem tika uzskatīti zēnu paraksti. Tagad, to atceroties, atliek vien pasmaidīt par savdabīgo viesu grāmatu.
Runājot ar vairākiem cilvēkiem, pārliecinājos, ka uzskati par viesu grāmatu ir dažādi. Vieniem šķiet, ka tā ir padomju laika iezīme un mūsdienām nepiemērota, otri domā, ka to iekārto cilvēki, kam nepieciešams pašapliecināties, trešie, ka tā ir vēstures liecība un tamlīdzīgi. Arī pati esmu ciemojusies mājās, kur pēc intervijas saimnieki kautrīgi ceļ galdā viesu grāmatu, lūdzot tajā kaut ko ierakstīt. Tad nu mēģinu atsaukt atmiņā kādu dzejnieka vai rakstnieka prātulu un cītīgi izzīmēju burtus. Saprotu, ka tiem cilvēkiem, kas ir iekārtojuši viesu grāmatu, katrs ieraksts tajā ir ļoti nozīmīgs. Viņi nenoliedz, ka daudzkārt pārlasot ierakstus, jo tie palīdzot atsaukt atmiņā konkrētā ieraksta autoru un tikšanās brīdi.
Vērtību gūst pēc gadiem
Druvienas vecās skolas – muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne ir pārliecināta, ka ierakstus viesu grāmatā novērtē pēc gadiem, ne šodien.
“Arī muzeja darbs nav šodienai, bet rītdienai, tāpēc arī viesu grāmatas saistu ar vēsturi un nākotni. Muzejā ir iekārtota viesu grāmata tā apmeklētājiem, bet ar to nevienam neuzbāžos. Ir cilvēki, kas pēc tās jautā paši. Toties par ļoti vērtīgu un nozīmīgu eksponātu uzskatu dzejnieka Jāņa Poruka māsas Annas necilo burtnīcu – viesu grāmatu, kurā pirmais ieraksts datēts 1931.gadā Druvienas pagasta “Prēdeļos”,” stāsta L.Zvaigznekalne.
Muzeja vadītāja uzmanīgi paceļ stiklu, zem kura novietota zilganpelēkā burtnīca, un lēnām šķir lapu pēc lapas. Izlasot parakstus zem veltījumu rindām, nerodas šaubas, ka šī viesu grāmata patiesi ir vēsturiski nozīmīga relikvija: Zenta Mauriņa, Konstantīns Raudive, Tirzmaliete, Saulcerīte Viese un daudzi citi. 1939.gadā izdarītais ieraksts liecina, ka “Prēdeļos” ciemojušies pārstāvji no Viļakas valsts ģimnāzijas.
“Liels bija Viļakas valsts ģimnāzijas ekskursantu grupas pārsteigums šovasar, kad viņi iepazinās ar ierakstu, kas viesu grāmatā izdarīts pirms 66 gadiem. Tas ne tikai man, bet arī viņiem bija īpašs gadījums un apliecinājums tam, ko teicu, ka viesu grāmatai nav šodienas, bet rītdienas vērtība,” saka L.Zvaigznekalne.
Īpašajā 74 gadus vecajā viesu grāmatā viņa ļauj kaut ko ierakstīt tiem muzeja apmeklētājiem, kas īpaši interesējas par Jāni Poruku. Ar jauniem ierakstiem tā papildināta arī šajā vasarā, kad Druvienā tikās Poruku dzimtas pārstāvji. Tas patiesi bija īpašs gadījums.
Vajadzību nosaka iekšējās izjūtas
Gulbenes bibliotēkas abonementa vadītājai Ivetai Krūmiņai apmēram pirms 15 gadiem krustmāte Antra Liedskalniņa uzdāvinājusi mazu piezīmju grāmatiņu ar interesanti veidotām lapām.
“Sākoties datoru ērai, biju pārliecināta, ka piezīmju grāmatiņā nekādas piezīmes neizdarīšu, tāpēc izlēmu, ka atvēlēšu to īpašu cilvēku autogrāfiem. Joprojām esmu pārliecināta, ka autogrāfu grāmata var būt savdabīgs viesu grāmatas paveids vai risinājums. Manā piezīmju grāmatiņā nav īpaši daudz ierakstu, jo tad, kad ciemos ierodas ļoti gaidīti un sen nesatikti viesi, aizmirstu viņiem to iedot. Tobrīd man šķiet, ka daudz vērtīgākas ir savstarpējās sarunas,” saka viņa.
I.Krūmiņa ciemojusies ģimenēs, kur viesu grāmatā ierakstus izdarījuši draugi un paziņas. Tajā bijis daudz novēlējumu, kas viņai kā radošai personībai šķituši ārkārtīgi interesanti tāpēc, ka novēlējums palīdzējis atklāt tā cilvēka būtību, kam tas domāts.
“Iespējams, ja viesu grāmatu dodam cilvēkiem, kurus satiekam ikdienā, tad tai gandrīz nav nekādas nozīmes, jo visu iespējams pateikt ar vārdiem. Ja nonākam saskarsmē ar interesantiem un uzskatos atšķirīgiem ļaudīm, tad viesu grāmata var kļūt par interesantu attiecību liecību. Tā mums palīdz saglabāt atmiņas,” domā I.Krūmiņa. Viņa atzīst, ka bibliotēkā viesu grāmatai ir vērtība, jo iespējams uzzināt, kādi rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki un kultūras darbinieki tajā viesojušies.
“Tā ir ne tikai bibliotēkas vēstures liecība, bet arī Gulbenes pilsētas un visa novada kultūrvēstures liecība. Bibliotēkas viesu grāmatā pirmais ieraksts izdarīts 1980.gada 4.oktobrī, kad par bibliotēkas goda lasītāju uzņemta aktrise Antra Liedskalniņa. Ieraksts ļauj uzzināt, ka 1981.gadā Gulbenē ciemojies dzejnieks Imants Ziedonis, vēlāki ieraksti vēsta par novadnieku Ojāra Zandera, brāļu Grabovsku, Roberta Ligera tikšanos ar lasītājiem, kā arī par Gunta Ulmaņa, Māra Gaiļa un citu prominentu personu apmeklējumu.
Sava veida sociālā aptauja
Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā viesu grāmatu uzrāda tikai tad, ja kāds to īpaši vēlas.
“Astoņdesmito gadu beigās, sākoties atmodai, muzejā atteicāmies no viesu grāmatas turēšanas goda vietā, uzskatot, ka ieraksts tajā ir novecojusi tradīcija, obligāta atrakstīšanās. Uzskatījām, ka viesu grāmata neatspoguļo reālo situāciju. Personīgi es to uzskatu par sava veida sociālo aptauju, kas atklāj konkrēta cilvēka noskaņojumu un attieksmi,” saka Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja vēstures nodaļas vadītāja Daira Jaunbērziņa.
Viņa ievērojusi, ka ir cilvēki, kas pēc muzeja apmeklējuma paši lūdz viesu grāmatu, lai tās lappusei uzticētu konkrētā brīža emocijas. Mākslinieki, iekārtojot izstādi muzejā, ierodas paši ar savu viesu grāmatu un labprāt vēlas, lai apmeklētāji tajā kaut ko ieraksta. Arī viņi paši labprāt veic ierakstus. Ja arī tie nav gari prātojumi, tad paraksts un datums ir obligāts.
“Domāju, ka ar viesu grāmatas palīdzību mākslinieki gūst informāciju par to, kādi cilvēki un no kuras puses interesējušies un novērtējuši viņu daiļradi. Ja viesu grāmata novietota visiem redzamā vietā, kāds noteikti tajā parakstīsies. Ir arī tā, ka, piemēram, kādā pilī viesu grāmata ir atvērta tieši tajā vietā, kur ierakstu izdarījusi Valsts prezidente,” stāsta D.Jaunbērziņa.
Viņai interesanti šķiet arī tas, ka ir mājas, kur viesu grāmatu iekārto ar nodomu stiprināt ģimenes tradīcijas, piemēram, ieraksti tajā izdarīti dzimtu salidojumos, lai pēc gadiem būtu vieglāk veidot dzimtas koku un tamlīdzīgi.
“Esmu redzējusi, ka viesu grāmatu dāvina jaunajam pārim kāzu dienā. Tajā obligāti jāparakstās visiem kāzu viesiem. Tad šos ierakstus papildina kāzu jubilejās vai arī citos pārim nozīmīgos notikumos,” stāsta D.Jaunbērziņa.
Cenšas izvairīties no ieraksta
Rakstniece Laima Muktupāvela uzskata, ka viesu grāmatas iekārto cilvēki, lai pašapliecinātos un vairotu pašapziņu, lai būtu ko rādīt citiem un varētu lepoties, lūk, kādi ievērojami cilvēki ciemojušies manā namā.
“Ja vien ir iespējams, cenšos izvairīties no ieraksta viesu grāmatā, jo cilvēki vienmēr gaida, ka, būdama rakstniece, tajā ierakstīšu kaut ko īpašu. Es to daru ar ārkārtīgi lielu piespiešanos vai arī tad, ja no šīs procedūras nav iespējams izvairīties. Labāk par ierakstu viesu grāmatā man patīk atstāt autogrāfu grāmatās. Tas ir pavisam kas cits. Autogrāfs nav sevis pašapliecinājumam, bet kā cieņas apliecinājums cilvēkam, kas ir tērējis savu laiku, lai izlasītu manu grāmatu,” saka L.Muktupāvela.
Viņa stāsta, ka viesu grāmatās labprāt izlasot atsauces par dažādām mākslas izstādēm, lai pēc tam salīdzinātu citu vērtējumu ar savējo.
“Viesu grāmatās pētu arī rokrakstus, jo pēc tiem iespējams pateikt, kāda rakstura vai uzskatu cilvēki apmeklējuši izstādi, un tad izdarīt secinājumus. Ieraksts un rokraksts par cilvēku pasaka ļoti daudz,” piebilst rakstniece. Viņa domā, ka viesu grāmatai noteikti ir vieta bibliotēkās, jo tā var atklāt daudz nozīmīgu faktu.
“Strādājot pie romāna par Benjamiņas kundzi un meklējot kopsakarības dažādiem notikumiem, saņēmu ieteikumu ieskatīties kādā viesu grāmatā, lai uzzinātu konkrētu faktu par konkrētu cilvēku,” atceras L.Muktupāvela. Viņa ievērojusi, ka viesu grāmatas ir daudzām skolotājām, kas strādā nelielās lauku skolās.
“Lai neapvainojas pedagoģes, bet, manuprāt, tas ir tāpēc, ka šīs erudītās sievietes, strādājot nelielā lauku skoliņā, tomēr jūtas psiholoģiski nomāktas. Kāda ir viņu ikdiena? Bižainas meitenes un draiskulību pārpilni puikas. Lai no šīs ikdienas rutīnas kaut nedaudz atbrīvotos, viņas pāršķirsta viesu grāmatu un jūtas lepnas, ka tikušās ar nozīmīgiem cilvēkiem,” saka L.Muktupāvela.
