Lokālpatriotisms ir vajadzīgs. Ļoti gribas ticēt, ka Druvienā tas joprojām ir dzīvs un vienojošs.
Es priecājos par Druvienu, kad ar “pagastveča” Jura Graumaņa gādību tapa sporta halle. Tas viss notika līdz ar administratīvi teritoriālā iedalījuma pārmaiņām valstī, kad Gulbenes rajons kļuva par novadu.
Druviena vienmēr ir bijusi sportiska arī tad, kad vēl nebija nekādas sporta bāzes treniņnodarbībām. Atgādināšanu, ka no 1949. līdz 1951.gadam Druvienas skolā par fizkultūras skolotāju strādāja Dzintars Vītols un viņa audzēkņi bija Druvienas un tuvākās apkārtnes labākie volejbolisti – brāļi Brieži. Tā laika skolniece Faina Sproģe, dzimusi Ļipčanska, to labi atceras. Viņa piemin arī, kā no Druvienas pati un citi skolēni braukuši uz Jaunpiebalgu, lai piedalītos slēpošanas sacensībās. Uz sacensību vietu devušies zirga pajūgā.
Ar 1953.gadu skolas direktors un fizkultūras skolotājs kļuva Vilberts Pidiks. 1955.gadā viņš Gaujienas rajonā (kurā tolaik ietilpa Druviena) tika atzīts par labāko fizkultūras skolotāju. Un Druvienas skola bija rajona spartakiādes uzvarētāja. Viņa skolēni Inta Lapiņa un Jānis Pollo bija izcili slēpotāji.
Es pats piecdesmitajos gados četrus gadus Druvienas skolā strādāju par vēstures un sporta skolotāju V.Pidika vadībā. Tolaik vairāki mani skolēni spēja izpildīt sporta meistarkandidāta normatīvus: soļošanā – Jānis Augstkalns, dambretē un šahā – Māris Guitāns un Tālis Vīksna. Jānis Dūrītis izpildīja sporta meistaru stenda šaušanā. Pirmo sporta klasi izpildīja vieglatlēts Alnis Liepiņš, kā arī vingrotāji rīkos – Roberts Kušķis un Viesturs Grozgalvis. Laba sprintere bija Ligita Apsīte.
Ar 1959.gadu skolu Druvienā vadīt sāka Jāzeps Sockis, kurš bija šaha un dambretes spēles entuziasts. Viņš turpināja manu iesākto darbu, tāpat arī skolotāji Šabraki – Silvija un Juris. Viņi prata izmantot esošās telpas, pielāgojot tās sporta nodarbībām. Skola bija vadošajās vietās Gulbenes rajonā dažādos sporta veidos. Viņu audzēkņi ir Mārtiņs Ribakovs, Klinta Krama kļuva par augstākās raudzes galda tenisistiem, bet Aina Pūce iemīlēja sportu un pati kļuva par labu fizkultūras skolotāju.
Kad Druvienā par sporta skolotāju sāka strādāt Jurijs Gjačs, kurš pats savulaik ir bijis sporta meistars soļošanā, iesāktās tradīcijas pagastā turpinājās. Redzējām sacensībās Gulbenē viņa skolēnus – perspektīvus soļotājus.
Ar 2018. gada 1. septembri skola Druvienā ir beigusi pastāvēt. Laiki mainās un ne vienmēr uz labo pusi. Ja pagastā nav skolas, tas nozīmē, ka uzreiz sabiedriskā dzīve un attīstība sper soli atpakaļ. Druvienā ir sporta halle, ir kultūras nams, ir pils, bet – bērnu nav. Toties daudz automašīnu. Tas viss raisa drūmas pārdomas. Virs Druvienas ir savilkušies melni mākoņi. Dzirdēts, ka pagasta sporta halles lielo zāli ir doma pielāgot BMX iekštelpu treniņiem. Vai tas ir prāta darbs? Kāpēc nekur citur Latvijā nav bijuši tik izšķērdīgi? Pat Valmierā ne, kur BMX ir sevišķā cieņā!
Uzskatu, ka Gulbenes novadā tādās lauku apdzīvotajās vietās, kur ir sporta zāles, bet vairs nav skolas, ir nepieciešams, lai uz vietas strādātu sporta metodiķis. Tā ir Druviena, Litene, Galgauska, Ozolkalns. Ir arī pozitīvi piemēri, kad ar zāles apsaimniekošanu galā tiek paši sportisti. Biedrība “Galda Tenisa Klubs Gulbene” jau labu laiku cītīgi izmanto Staru sporta zāli, rūpējas par inventāru, kārtību, rīko treniņus un sacensības. Taču tas ir noticis dabiski un ilgā laika periodā. Ir ieviests apmeklētāju reģistrācijas žurnāls, ir kārtība un un cieņpilna attieksme. Telpas tiek izmantotas arī treniņiem citos sporta veidos, ne tikai galda tenisā. Un tas ir pareizi. Laikam gan nevar laukos sporta zāli “okupēt” tikai viens sporta veids. Mēs neesam tik bagāti, lai tā rīkotos.
Atgādināšu, ka 1957. gadā Gulbenes rajonā nebija nevienas sporta zāles, kura celta speciāli šim nolūkam. Toreiz uzskatīja, ka skolai pietiek ar aktu zāli. Tagad situācija ir cita, tāpēc aicinu prasmīgi izmantot to, kas mums ir, un vairāk būtu jāieklausās vietējos iedzīvotājos.
