Mūsdienu folkloras konkursā “Man reiz stāstīja…”, kas Gulbenes bibliotēkā beidzās 15.septembrī, savus nostāstus, anekdotiskus atgadījumus, spoku un briesmu stāstus piedāvāja 13 dalībnieki.
Mūsdienu folkloras konkursā “Man reiz stāstīja…”, kas Gulbenes bibliotēkā beidzās 15.septembrī, savus nostāstus, anekdotiskus atgadījumus, spoku un briesmu stāstus piedāvāja 13 dalībnieki.
Tie ir: Rūta Lase, Anita Graumane, Kristīne Čipate, Inta Balode, Antoņina Kalniņa, Gaida Koliņa, Oļģerts Miezītis, Sandra Ivanova, Mirdza Kušķe, Daina Vasiļjeva un Druvienas pamatskolas jauno literātu pulciņa dalībnieki – Līva Černoglazova, Ina Garā un Lauma Markova.
“Lai gan gaidījām lielāku atsaucību, tas, kas uz šo brīdi tika iesniegts Latviešu folkloras krātuvei, arī jau ir kaut kas. Tie ir mazi mozaīkas gabaliņi, kas veido mūsu novada kultūrvēsturi, jo nostāstos par Gulbeni, Druvienas, Lejasciema, Kalnienas, Galgauskas un Tirzas pusi uzzinām daudz interesanta,” saka konkursa organizatore, Gulbenes bibliotēkas abonementa vadītāja Iveta Krūmiņa. Viņa rosina arī turpmāk ikvienu, kas atceras kādu nostāstu un vēlas to pastāstīt citiem, papildināt folkloras krātuvi, tādējādi kļūstot par mūsu novada kultūras vēstures veidotāju.
Ar dažiem nostāstiem iepazīstinām arī laikraksta lasītājus.
Mana melleņu pudele
Septiņdesmito gadu beigās, kad Latvijā bija izveidots pietiekami sazarots autobusu maršrutu tīkls, populāri bija tā sauktie “svētdienas reisi”. Proti, virzienā uz Rīgu kāds autobuss “izlocījās” cauri ciemu (tagad pagastu) centriem, uzņemot visus, kas vēlējās braukt, kuru parasti netrūka. Tā arī šajā autobusā, kurš brauca caur Druvienu. Somās sagūluši ciemakukuļi un kāds pārpalikums no pagrabu krājumiem.
Netālu no “Sēnītes” autobusam gadījās neliela avārija – kaut kas ar riepu, pie pēkšņas bremzēšanas pasažieri sakrita uz priekšu. Izbīlis pamatīgs, jo satricināti tika arī visi sēdošie. Viena otra soma apgāzusies, kāda cita aizripojusi uz autobusa priekšu. Visiem vajadzēja izkāpt no autobusa.
Rīgā tomēr jātiek, tāpēc piepilsētas autobusā sablīvējās tur jau esošie braucēji, dodot vietu arī no bojātā autobusa izsēdinātajiem pasažieriem. Visi turpināja ceļu, tikai šoreiz daudz ciešāk cits citam piespiesti.
Vienu brīdi viss it kā būtu labi, bet tad pēkšņi kaut kur autobusa celiņa vidū līdz autobusa griestiem uzšāvās melna strūklaka, kas visai bagātīgi apšļakstīja visus tuvāk esošos braucējus. Visvairāk tika kādai sievietei gaišā pavasara mētelī, kura nu stāvēja kā pārakmeņojusies. Klusumu pārtrauca sauciens: “Mana melleņu pudele!”
Sākās kņada, pamācības, smiekli. Klāt arī Jugla, kur no autobusa izkāpa arī sieviete ar pārkrāsoto mēteli. Kurš veda to nelaimīgo melleņu pudeli, tā arī paliek nezināms, lai gan tā tiek piedēvēta kādai Druvienas viešņai.
Viss beidzies labi
Gulbenes veco kapu augstāko vietu sauc par Jāņa kalniņu. Tagad no šā kalniņa palikusi tikai puse, jo daļa no tā pēc Pirmā pasaules kara norakta, lai iegūtu granti dzelzceļa līniju būvei. Atlikusi stāva smilšu krauja, kas reizēm nogruvusi kopā ar senu apbedījumu atliekām un kauliem.
Kādreiz (tas varējis būt pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās) kārtējā nogruvumā izvēlies liels koka bluķis, kas izrādījies bluķī izdobts šķirsts mirušo apbedīšanai. To skatīties sanākuši daudzi kapiem tuvāk dzīvojošie. Bluķis bijis ļoti liels. Kad to atvēruši, iekšā atraduši divu cilvēku skeletus – dīvaini novietotus – viena galva pie otra kājām. Iekšā atradusies arī kāda koka sveķiem aizlakota liela stikla pudele ar gaišu šķidrumu.
Veco kapu pārzinis un zvaniķis bijis Pēteris Ošiņš. Toreiz bijusi tradīcija pēc mirušā apbedīšanas bēriniekus uzcienāt, iebaudot arī kaut ko stiprāku aizgājēja vieglām smiltīm. Kapu pārzinis šādās reizēs bijis neiztrūkstošs ciemiņš. Tā nu Ošiņam iedzert sanācis visai bieži.
Kapu pārzinis kopā ar savu dēlu šķirstā atvērto pudeli atvēruši. Ar ožu un garšošanu pārbaudot, konstatējuši, ka tajā ir degvīns, un sākuši nogaršot tā pa īstam. Citi klātesošie gan esot atturējušies un baidījušies dzert. Abi Ošiņi bijuši tā sadzērušies, ka gulējuši kapu malā nemaņā gandrīz diennakti. Ošiņu māte bijusi dikti izbijusies un domājusi, ka šie vispār vairs neuzmodīsies. Viss tomēr beidzies labi. Arī atrastos kaulus aprakuši.
(Turpmāk – vēl)
