Mīļputniņi
Manas bērnības tumšzaļais egļu mežs –
Tas atmiņās dīvainus vārdus dveš…
Tik daudz to ir sakrāts, kā čiekuru,
Kas zem kājām čaukst jaunu vārdiņu.
Tik pilna kā egle ar čiekuriem
Mana sirds ar mīļajiem vārdiņiem.
Tos saviem tuvajiem dāvinu
Un viņu čaklumu slavinu.
No atmiņu priekšauta purinu
Tos vārdus, ko vācu kā čiekurus –
Nu atkal skan: Mīļputniņš, Bitīte
Un Rūķītis, Skudriņa, Zīlīte,
Pa vidu vēl svešvārdiņš – Boži božuks,
Vēl Susuriņš, Ķipariņš – un ja vēl trūks –
Tad droši saki – Cukurdūkuļuks.
Ziedēt abiem
Domu upes ēnainos krastos
Papardes kuplo arvien…
Un starp papardēm ziedu rasto
Mīļumā saudzē
un sien sevi kā ziedu
pie papardes zieda –
Ziedēt abiem – nudien –
Kaut ar’ gadi aulēkšos aizskrien,
sien –
savu likteni –
sien!
