Tai jābūt…
Šalc koki, kaili un drūmi.
Pil piles
no miglas un dūmiem –
Kāds kurina pirti, varbūt?
Un svētku vakarā sirmā
Skan kaut kur vijole pirmā –
Tik smeldzīgi…
Sirds to jūt –
Kur prieks, kur vītenes spožas,
Kad svētku gājienam pošas
Tie baltie – no pirts, varbūt?
Kā veļu pulciņš tas veļas
Gar grāvsmalīti bez ceļa –
Pirms miglas kamolā zūd…
Ai, atmiņas, vijole pirmā –
To nespēlē muzikants sirmais,
Kam spožums no acīm zūd.
Tik pilnais mēness spīd acīs…
Tas sirmgalvim taisnību sacīs
Par mīlestību, varbūt…
To nedrīkst aizmirst, tai jābūt,
Tai mūžīgi dzīvai būt!
