Atgadījumi, kas var beigties cilvēkam nelabvēlīgi vai, nedod Dievs, pat traģiski, notiek ne tikai plaši svinētu svētku laikā.
Atgadījumi, kas var beigties cilvēkam nelabvēlīgi vai, nedod Dievs, pat traģiski, notiek ne tikai plaši svinētu svētku laikā. Tos var piedzīvot jebkad. Tā gadījies arī kādai Līgo pagasta pensionārei, kura joprojām bez satraukuma nespēj aizmirst brīdi, ko pārdzīvojusi nelielā dzelzceļa stacijā, izkāpjot (lai gan precīzāk būtu sacīt – izkrītot) no vilciena.
“Nezinu, kas būtu noticis, ja manā vietā atrastos sieviete ar bērnu uz rokām. Labi, ka mani saķēra tuvinieki, kuri bija atnākuši sagaidīt,” stāsta pensionāre, kura vieglākam solim ikdienā izmanto divus spieķus. “Vilcienā, kas ved uz Gulbeni, iekāpu Lielvārdes dzelzceļa stacijā, lai izkāptu Jaungulbenē. Tuvojoties pieturai, jau pusstundu iepriekš stāvēju tamburā pie vilciena durvīm. Esmu vecs cilvēks, tāpēc baidījos, ka nokavēšu to atvēršanās brīdi. Jaungulbenes stacijā vilciena durvis atvērās, es, cik ātri vien varēdama, jau grasījos nokāpt pa vagona kāpnēm. Biju uzlikusi kāju uz pirmā pakāpiena, kad vilciens sakustējās un traucās uz priekšu, stacijā tā īsti pat neapstājies. Var jau būt, ka jaunam cilvēkam izlēkšana no ejoša vilciena būtu tikai tāds nieks, bet vecam cilvēkam tas nudien nav pa spēkam,” stāsta pasažiere. Viņa tobrīd piemirsusi arī par savām ceļasomām. Labi, ka tās nopakaļ izmetusi kāda cita pasažiere. “Viss jau beidzās labi, tomēr man nav pārliecības, ka atkal nenotiek kaut kas līdzīgs, tāpēc, cik vien būs manos spēkos, izvairīšos no braukšanas ar vilcienu. Citiem ļaudīm saku, ka vilciens nav nekāda joka lieta,” piebilst pensionāre.
