Gulbenietis Jānis Leišavnieks tikko ir absolvējis Latvijas Jūras akadēmiju un ar dzirksteli acīs stāsta gan par studiju laikā piedzīvo, gan par praksi pie Āfrikas krastiem, gan par to, ka Jūras akadēmija bijusi viņa pareizā izvēle. Viņš tagad ir kuģa mehāniķis, un šī profesija viņu patiesi saista. Par to kopā ar viņu priecājas gan radi, gan draugi.
Jāni ūdeņi ir uzrunājuši jau kopš bērnības. Pirmajās klasēs viņš iemācījies peldēt, un, ja ir izdevība, labprāt ņem makšķeri un dodas zvejot. Lielākais loms bijis trīs kilogramus smags breksis. Jānis saka, ka uz kuģa arī esot iespēja pamakšķerēt, kad kuģis stāv uz vietas, un kapteinim vienmēr ir makšķere. “Man pašam gan vēl nav sanācis no kuģa pazvejot, bet, ja būs iespēja, noteikti pamēģināšu,” saka Jānis.
Ir gan darbs, gan laba alga
Jānis mācījies Gulbenes vidusskolā. Skolas laikā nevarējis izdomāt – studēt policijas koledžā, Rīgas Tehniskajā universitātē vai tomēr priekšroku dot Jūras akadēmijai. “Algas dēļ izdomāju, ka būšu nevis policists, bet gan jūrnieks, jo ir iespēja nopelnīt lielu algu – vairākus tūkstošus mēnesī,” atzīst Jānis.
Ar iestāšanos akadēmijā Jānim nav bijis nekādu problēmu. Tika skatītas vidējās atzīmes īpaši angļu valodā, matemātikā, fizikā. “Iestājāmies 200 cilvēki, pēdējā kursā palikām – 80. Daudzi studijas pameta jau 1.kursā matemātikas dēļ, bet es uzskatu, ka matemātika nav nemaz tik grūta. Bija arī jāmācās fizika un ķīmija. Sākumā es netiku budžeta grupā, bet vēlāk gan jau mācījos budžeta grupā. Lielākā studentu atskaitīšana notiek pirmajos divos gados, ja studentiem ir sliktas sekmes matemātikā, fizikā, mehānikā, bet tas tāpēc, ka daudzi neapmeklē lekcijas. Mani draugi arī gribēja mācīties Jūras akadēmijā, bet atzīmju dēļ nedevās uz to un tagad savu izvēli nožēlo, jo, pabeidzot akadēmiju, ir gan darbs, gan laba alga. Es tikai varu aicināt tos, kuri vēl domā vai baidās, nebaidīties un studēt šajā akadēmijā. Pats sākumā nevarēju izdomāt – būšu kuģa vadītājs vai mehāniķis, bet priekšroku tomēr devu mehāniķa arodam. Manā pārziņā ir, piemēram, dzinēji, palīgdzinēji, kā arī elektroniskās iekārtas. Sākoties studiju laikam, arī pats no mehānikas daudz ko nezināju, bet akadēmijā visu iemācīja. Protams, interesei ir jābūt. Pavisam nesen bija izlaidums, jāmācās bija četrarpus gadi,” stāsta Jānis.
Prakses laiku atceras ar smaidu
Vēl joprojām spilgti Jānim atmiņā palikusi četrus mēnešus ilgā prakse uz kuģa. To viņš atceras ar smaidu. Atmiņā palicis pat datums, kad devies jūrā, un tas bijis 29.februāris, tad viņš mācījās 3.kursā. “Es biju kadets, man bija jāpalīdz motoristam. Ko lika, to darīju – mazgāju, krāsoju. Darba laiks man uz kuģa bija no pulksten 8.00 līdz 18.00. Vakars bija brīvs, varēja darīt, ko vēlas. Uz kuģa ir trenažieru zāle, pirts, uz citiem kuģiem – arī baseins. Sākumā mēnesi bijām pie Dienvidkorejas. Izjūtas bija dīvainas. Tur neviens dienvidkorejietis neprata angļu valodu, savukārt uz kuģa daudzi bija krievvalodīgie. Grūti bija komunicēt. Grūti bija būt kopā arī ar svešiem cilvēkiem. Komandā bija vairāk nekā 20 cilvēki. Beigās jau pieradām cits pie cita. Sākumā bija grūti pierast arī uzturēties mašīntelpā, jo tur ir plus 45 grādu karstums, bet pie dzinējiem – pat plus 70 grādi! Un jāstrādā ir kombinezonā,” stāsta Jānis.
Lai gan pirmais mēnesis pagājis ļoti ātri, pēdējais jau vilcies. Jūrnieki esot skaitījuši kalendārā dienas, kad brauks mājās. “Atrasties uz kuģa – tas ir tāpat kā dzīvot mājās, tikai nevari iziet ārā,” saka Jānis. Viņam prātā arī kāds kuriozs gadījums: “Uz kuģa mums bija zviedru galds. Katram ir sava vieta, kur viņš apsēžas un paēd, un ir stingri noteikts, kur katrs sēž, bet es to nezināju un apsēdos matroža vietā. Labi, ka ne kuģa kapteiņa vietā!” smaidot atceras Jānis.
Pēc mēneša, sagaidījusi kravu, kuģa komanda devās uz Roterdamu apkārt visai Āfrikai. “Vedām gāzes platformu. Āfrikas dienvidos pārdzīvojām arī pamatīgu vētru. Lai arī man jūras slimības nav, bija grūti gulēt vētras laikā. Bija sajūta, ka izmetīs no gultas laukā. Protams, vētras laikā prātā nāca dažādas domas: ja nu kaut kas notiek ar kuģi… Mana kajīte atradās vien trīs metrus no izejas durvīm, aiz kurām atradās glābšanas laiva,” atceras Jānis.
Vai nav bail sastapties ar pirātiem? Jānis saka, ka šajā prakses laikā viņi esot bijuši tālu no pirātiem, jo tie ir vairāk pie Somālijas. “Šajā sakarā uz kuģa ir padomāts par drošību. Ir speciāla telpa, kur mēs aiz biezām durvīm, kuras aizslēdzas tikai no iekšpuses, varam paslēpties un uzturēties krietnu laiku, jo tur ir arī pārtika, kura ir sagādāta uz ilgāku laiku. Krīzes situācijā varam šajā telpā uzturēties pat nedēļu. Protams, mums notiek arī mācības, kā rīkoties, ja notiek uzbrukumi,” atklāj Jānis.
Drīzumā atkal dosies jūrā
Jūrniekiem un viņa tuviniekiem jārēķinās ar jūrnieka darba specifiku. Daži mēneši jūrā un tad atkal daži – mājās. “Paliek jau mājās garlaicīgi, gribas jūrā, bet, kad ilgi esi jūrā, tad atkal gribas mājās. Bet mehāniķiem ir iespējas strādāt arī krastā, ja, piemēram, ir jūras slimība, bet es gan krastā strādātu laikam tikai vecumdienās, kad būs apnicis būt jūrā,” prāto Jānis.
Viņš arī piebilst, ka darbs uz kuģa ir ļoti atbildīgs: ja pieļauj vienu lielu kļūdu, jūrā vari neatgriezties! “Kapteinis un vecākais mehāniķis liek atzīmes par mūsu darbu. Ziņojumu viņi iesniedz kompānijai, un, ja esi kaut ko salauzis, piemēram, nepareizi salabojis galveno dzinēju, jūrā vairs vari neatgriezties. Un arī citas kompānijas tevi neņems. Tāpēc daudzi, arī es, sākumā dodas jūrā kā kadeti, lai visu kārtīgi iepazītu. Ir svarīgi visu iepazīt, lai nepieļautu kļūdas,” uzsver Jānis. Pašlaik viņš meklē darbu kādā kompānijā, lai jau drīzumā atkal varētu doties jūrā kā kadets un turpināt iepazīt kuģa mehāniķa darbu.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Jānis Leišavnieks.
Dzimtā vieta: Gulbene.
Dzimis: 1994.gada 24.aprīlī.
Mācījies: Gulbenes vidusskolā, Latvijas Jūras akadēmijā.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies.
Vaļasprieks: makšķerēšana, ceļošana.
Dzīves moto: “Uzticies citiem, bet paļaujies tikai uz sevi!”
