Mazliet vairāk par 150 kilometriem no Gulbenes līdz Otepē Igaunijā “Dzirkstele” mēro, lai satiktu novadnieku Māri Čakaru – tagadējo Igaunijas biatlona izlases galveno treneri, kas līdz šim ilgus gadus Latvijā trenēja sieviešu biatlona izlasi. “Dzirkstele” M.Čakaru sveic jaunajā amatā, kurā viņš aizvadījis pirmās divas nedēļas.
“Es šo darbu pieņemu kā avansu,” atzīst viņš un stāsta, cik svarīgi ir katram atrast savu vietu dzīvē, lai saprastu – spēju un gribu strādāt tieši šo darbu. “Šis ir jauns izaicinājums, cita nācija, citāda komunikācija. Tas nav nemaz tik vienkārši. Trīsreiz ir jāapdomā, ko dves no sevis ārā,” saka M.Čakars.
Viņš sola apgūt igauņu un angļu valoda tādā līmenī, lai brīvi varētu sarunāties ar sportistiem. Pagaidām viņš saziņai izmanto vācu valodu, par ko, kā uzsver pats, noteikti smaidot viņa skolas gadu vācu valodas skolotāja. “Valodas barjera traucē. Taču mācas arī viņi. Man ir prieks, ka vēlamies saprasties. Esmu sev noteicis mērķi iemācīties runāt igauniski un noteikti to izdarīšu,” bilst viņš. Pats uzskata, ka tomēr vairāk par labi sietu mēli trenera darbā svarīgāka ir pārliecība. “Kad vadu igauņiem treniņu, redzu, ka viņi uz mani sāk raudzīties citādāk. Caur praktisko darbu! Es uzreiz sacīju, ka nebūšu teorētiķis. Lai no manis to negaida! Esmu praktiķis,” saka viņš.
Gulbenieša Māra Čakara vadībā Latvijas sieviešu izlase piedalījusies 2002.gada Soltleiksitijas, 2006.gada Turīnas un 2010.gada Vankūveras Olimpiskajās spēlēs. Par biatlona treneri viņš sāka strādāt Gulbenē 1981.gadā. Šim sporta veidam palicis uzticīgs.
– Kā kļuvāt par Igaunijas biatlona izlases treneri?
– Tā ir noticis, ka esmu nokļuvis tur, kur esmu. Sākumā tas likās kā humors, jo biju jau izrunājies Gulbenē, ka strādāšu tur. Tagad par to atvainojos. Man nebija domas sēdēt divās kamanās vienlaikus. Mani paziņas nedeva vairāk par 50 procentiem, ka tikšu darbā Igaunijas biatlona izlasē. Pretendenti uz galvenā trenera amatu bija vairāki. Izvēle krita uz mani, kaut pārrunās piedalījos tikai vienu reizi un turpmākās divas nedēļas nevienu necentos pārliecināt, lai priekšroka tiktu dota manai kandidatūrai. Gaidot rezultātu, domāju par to, ka esmu gatavs atsākt strādāt Gulbenē. Biju jau daudz ko izplānojis. Taču tad man paziņoja rezultātu un otrā dienā jau bija pilna igauņu prese ar ziņu, ka esmu izraudzīts par Igaunijas biatlona izlases treneri. Nekas cits neatlika, kā vien nākt strādāt uz Igauniju. Man šis darbs ļoti patīk. To varu sacīt godīgi, liekot roku uz sirds.
– Faktiski jau līdz šim ir pierasts dzīvot “uz riteņiem”?
– Ģimene, protams, ir cietēja. Tomēr pašam liekas, ka tie kilometri, kas šķir no mājām Gulbenē, nav nepārvarams attālums.
– Kādi ir pirmie iespaidi, atziņas, strādājot Igaunijā?
– Pirmā darba nedēļa pagāja, iepazīstoties ar priekšniekiem, otrajā sākās praktisks darbs sporta nometnē Otepē. Pašlaik mums ir 42 sportisti – proporcionāls meiteņu un puišu daudzums. Tad loks samazināsies līdz aptuveni 20 cilvēkiem. Tie būs cilvēki, kas būs jāved uz starptautiskajām sacensībām, būs jānodrošina viņiem inventārs, tehniskā apkope, sociālās garantijas. Izlases vecākajiem dalībniekiem ir 32 gadi, jaunākajiem – 16 vai 17 gadu.
Man ir daudz palīgu, jo Igaunijā visi grib, lai kopīgiem spēkiem sasniedzam vēlamo rezultātu. Un te ir pavisam citādāka sistēma nekā Latvijas lielajā sportā. Man ir iespēja salīdzināt, es daudz ko negribu šodien stāstīt, darīšu to droši vien vēlāk, kad savu darbību Igaunijas izlasē būšu beidzis. Uzskatu, ka šobrīd manā trenera darbā notiek izaugsme. Jūtams, ka igauņiem ir pamatīga slēpošanas skola kā pamata bāze biatlonā. Te atkrīt tādas problēmas, kādas bija Latvijas biatlona izlasē, kad nācās sportistiem labot slēpošanas tehniku. Lai to paveiktu, bija jāfilmē, jārāda, jāanalizē. Te mēs arī darām to pašu. Taču mums dienas kārtībā ir pavisam citi jautājumi. Igaunijā bērni slēpot perfekti iemācās jau skolas gados, tā ir fantastika!
Biatlonā ar augsta līmeņa sportistiem viens treneris nevar izdarīt. Pieci vai seši sportisti – tas vienam trenerim ir maksimums. Piemēram, ar meitenēm biatlonistēm viens treneris var strādāt ne vairāk kā ar četrām. Tikai tad darbs var noritēt normālā līmenī. Tas ir individuāls darbs.
– Interesantāk ir trenēt igauņu meitenes vai puišus?
– Man patīk strādāt arī ar puišiem. Igauņu vīrieši ir ļoti mērķtiecīgi. Nevaru teikt, ka latvieši ir palaidņi, bet ir citādāki. Lai nu par ko igauņi brīnās, tā ir latviešu meitene Madara Līduma. Viņa un es kā viņas treneris – mēs bijām ievēroti. Lielā mērā ar to ir saistīta mana nonākšana Igaunijas biatlona izlases galvenā trenera amatā. Manas audzēknes – Madaru, Lindu Savļaku – igauņi pazīst un labi atceras, kad mēs vēl nebijām guvuši plašus panākumus.
– Sistēmās atšķirība ir lielais valsts atbalsts sportam?
– Atbalsts ir ļoti liels. Ceru, ka šajā ziņā nekas nemainīsies. Igauņu mērķis ir pašas augstākās vietas Olimpiskajās spēlēs Sočos, kas notiks 2014.gadā. Viņi grib piesaistīt speciālistus. Sportisti neapstājas pie tā, ko saka treneris. Nē, viņi paši urķējas, meklē, piesaista, taču viss tiek kārtots solīdi. Par visu izrunājamies. Sarunas notiek katru vakaru stundām ilgi. Mēs sapulcējamies viesnīcas konferenču zālē Otepē un runājam, un runājam.
– Kāds ir jūsu dienas režīms Otepē?
– Ceļos pulksten 7.00. Tad ir rītarosme, treniņi. Dažs nāk pēc treniņplāna, cits pats jau saprot, kas jādara. Tad seko neliela atpūta. Pulksten 15.00 sākam gatavoties nākamajam treniņam. Aptuveni pulksten 19.00 sākas vakara pārrunas. Aptuveni pulksten 22.00 esam atgājuši malā no sporta jautājumiem. Sporta nometne turpināsies 20 dienas.
– Vai igauņi arī soda trenerus ar atlaišanu no darba, ja sportistus piemeklē neveiksmes?
– Arī Latvijā tā nebija. Ja no šīs sarunas gaidāt intrigas, diemžēl to nebūs. Sports prasa pārmaiņas. Ja darbs kļūst monotons, tas vairs nesniedz gandarījumu. Lielākā mana problēma bija tā, ka Latvijā jāveic milzīgs organizatoriskais darbs, piesaistot līdzekļus, līdz ar to ir atbildība pret sponsoriem. Ja mums kaut kas neizdevās tā, kā cerēts, un ja vēl kāds no naudas devējiem atļāvās aizrādīt, sak, kā tad tā, tad… Protams, tas mūs visus ietekmēja, bija iekšējs stress.
Daļēji sliecos arī domāt, ka šī sistēma, kāda joprojām ir Latvijas lielajā sportā, šodien vairs nav pareiza. Ir kaut kas jāmaina. Tādi bija arī mani priekšlikumi jau pirms diviem gadiem.
– Kas tagad notiks ar Madaru Līdumu un citām perspektīvajām jaunajām biatlonistēm? Varbūt viņas trenēsies Igaunijas izlasē?
– Nē. Nevaram viņas uzņemt pie sevis, viņām ir latviešu pases. Taču viņas turpinās trenēties. Domāju, ka mani kontakti ar Madaru nezudīs. Būtu nepareizi, ja pēc tāda milzu darba Madara pamestu sportu. Nepaveicās pēdējās Olimpiskajās spēlēs, bet tūlīt pēc tam viņa ieguva 17.vietu 7,5 km sprinta sacensībās biatlona Pasaules kausa izcīņas posmā Kontiolahti (Somijā). Igauņu meitenes par tādu rezultātu pagājušajā sezonā varēja tikai sapņot! Uzskatu, ka Latvijā problēma ir tikai līdzekļos. Pirms Olimpiskajām spēlēm vasarā vajadzēja biatlonistēm rīkot nometni. Un jau gadu iepriekš vajadzēja izmēģināt aklimatizāciju. Tikai pēc Olimpiskajām spēlēm sapratām, kad mums pareizāk bija ierasties sacensību vietā, kā un ko darīt. Tas ir apjausts, kad jau viss jau garām. Tas jau vairs nevienu neinteresē. To svarīgi saprast tikai pašiem. Manī bija nožēla, kad beidzu darbu Latvijas sieviešu biatlona izlasē. Un mana vēlme bija turpmāk dzīvot Gulbenē. Pie manis vērsās vairāki vecāki ar lūgumu trenēt viņu bērnus. Iestrādes ir un domāju, ka nav zudušas. Domāju, ka, pastrādājot Igaunijā, mans reitings Gulbenē diezin vai kritīsies. Es noteikti reiz atgriezīšos savā pilsētā. Man ir daudz ideju. Protams, to realizēšanai ir nepieciešami līdzekļi. Gulbenē mums ir ļoti laba biatlona trase, kur strādāt ar bērniem un jauniešiem. Nav jābūvē nekas lielāks. Mums tikai vajag no Dzirnavu ielas ieliet tos 300 metrus asfalta. Ieguldījums būs tikpat nozīmīgs, kā uzbūvējot lepnu sporta zāli. Ja vēlamies citus mērogus, pietiek atbraukt patrenēties Otepē. Nekad nebūs tā, ka Gulbenē ar biatlonu nodarbosies 1000 cilvēku. Mums jāizmanto tas, kas mums ir. Šajā ziņā labs piemērs ir Otepē, kur ielas atļauts izmantot gan transportam, gan sportam – braukšanai ar skrituļslidām, ar skrituļslēpēm.
– Pie mums par to var administratīvi sodīt!
– Vajag atbraukt uz Igauniju un paskatīties, kā te viss notiek! Neesmu manījis, ka te uz ielas kādam sportistam garāmbraucošs šoferis būtu signalizējis vai ka kādam būtu aizrādījusi policija. Protams, visiem, arī sportistiem, ir jāievēro pieklājība ceļu satiksmē. Taču tas ir tikai normāli. Nav normāli, ja valsts mežā būvē rollertrasi, kuru praktiski izmanto tikai daži cilvēki. Nekas nenotiks automašīnas vadītājam, ja viņš, ceļā ieraugot skrituļslēpotāju, savu braukšanas ātrumu samazinās līdz 30 kilometriem stundā. Otepē tāda kārtība ir pat pilsētas centrā! Ja mēs šo principu pārnestu uz Gulbeni, mums būtu lielākā rollertrase Latvijā, ietverot Dzirnavu ielu, kuru mēs pasludinātu par tādu, kur atļauts nodarboties ar sportu. Otepē veloceliņš ved līdz Tartu! Tas ir labs piemērs, ko pārņemt. Tas ir iespējams, ja līdzi maināmies paši.
– Otepē jums arī agrāk nebija sveša pilsēta?
– Te gadu gadiem trenējušies izlases sportisti, sākot jau ar padomju gadiem. Jau agrāk, kad vēl trenēju Latvijas sportistus, centos par lielu blatu nokļūt Otepē un platām acīm skatījos, kā te viss ir organizēts. Tagad te jau divas nedēļas esmu savējais. Cilvēki man sit uz pleca un saka: “Tere, tere!”
