Pelēki rudenīgs rīts. Pie autobusa drūzmējas bariņš cilvēku, lai brauktu uz pasākumu Rīgā.
Pelēki rudenīgs rīts. Pie autobusa drūzmējas bariņš cilvēku, lai brauktu uz pasākumu Rīgā. Starp viņiem – kāda sieviete neslēpj prieku, ka Rīgā viņu gaida pārsteigums – mīļu cilvēku sarūpēta dāvana. Tobrīd dāvanas īpašniecei pat sapņos nevarēja rādīties, ko nāksies pārdzīvot dienas otrajā pusē.
Stāsta Inita: – Pirms braukšanas zināju, ka dāvanu varēšu saņemt pasta nodaļā, kas atrodas Rīgas autostacijā, pasakot vien man un dāvinātājam zināmu paroli. Gluži kā filmā. Bija piektdiena, pilsētas centrs – automašīnu pārpildīts, tāpēc autobusa šoferis bilda, ka mēģinās piekļūt iespējami tuvāk autostacijai. Tas veiksmīgi izdevās. Iebraucām maksas stāvlaukumā pie Zinātņu akadēmijas.
Iespiedusi šofera saujā latu, metos laukā no autobusa. Divas sievietes piedāvājās palīdzēt, bet no palīdzības atteicos, jo gatavojos pamatīgam skrējienam, lai iespējami ātrāk nokļūtu autostacijā, saņemtu sūtījumu un atgrieztos autobusā.
Valdīdama straujo elpu, ieskrēju autostacijā, nezinādama, kur atrodas pasta nodaļa. Prasīju vienam, otram – neviens nezina. Beidzot kāds norādīja pareizo virzienu. Ieskrēju pasta nodaļas telpā, tur – rinda bezgalīga, vieni kaut ko saņem, citi – nosūta. Uz visām pusēm bārstīdama pieklājības frāzes, tiku līdz nodaļas darbiniecei. Izteicu skrējiena iemeslu, pateicu paroli – cerētā nelielā suvenīra vietā pretī saņēmu šauru, garu kasti ar rokturi.
Pirms došanās uz autostaciju šoferim un pārējiem braucējiem solīju, ka pēc 20 minūtēm būšu atpakaļ, tāpēc pa galvu, pa kaklu izskrēju no pasta telpām, jozu pāri kanālam, mezdamās cilvēku burzmā un lavierēdama caur Centrālā tirgus ķirbju, tomātu, gurķu, apelsīnu un arbūzu alejām. Uz priekšu dzina tikai viena doma: “Ātrāk, ātrāk!”
Ar visu sparu ietriecos kāda vīrieša mīkstajā un apaļajā vēderā, atvainojos. Tik vien saklausīju viņu sakām: “Sumošedšaja dura!” (Traka muļķe – krievu val.)
Biju tikusi apmēram līdz tirgus vidum, kad sajutu, kā mani kāds satver aiz rokas. Ieraudzīju policistus. Pārtraucu skrējienu, no pārsteiguma zaudēdama valodu. Kā pēc burvju mājiena apkārt sastājās cilvēku pūlis, kārstīdami kaklus.
“Atvainojiet, kas ir tajā kastē, kurp tā steidzaties?”
Pirms paspēju kaut ko pateikt viens policists ar kaut kādu aparātu jau pārgrieza kasti. Mani pārņēma vēl lielāks pārbīlis, jo nezināju, kas tas būs par suvenīru. Kastē atradās neliela balta kastīte un tādi kā palmas zari. Tikai vēlāk noskaidroju, ka tā ir lampa.
Ieraugot kastīti, tuvāk stāvošā sieviete strauji satvēra pie rokas paziņu, teikdama: “Dusja, pošļi skorej ot sjuda, sejčas buģet vzriv!” (Dusja, ejam ātrāk no šejienes, tūlīt būs sprādziens – krievu val.)
Sākumā arī policisti nesaprata, kas tas ir. Ar speciālas iekārtas palīdzību viņi noskaidroja, ka tas nav nekas bīstams. Viss būtu beidzies, ja vien iekārtas jutīgais rādītājs neapstātos pie plecā uzmestās rokassomiņas.
“Piedodiet, kas jums somiņā?” jautāja policists.
“Vai man tagad viss, kas tajā atrodas, jāizliek uz ielas?” biju neizpratnē, izņēmu atslēgu saišķi, tad mazas šķērītes un citus niekus.
“Bet jums kaut kas ir arī kabatā,” norādīja policists.
Pārliecinājušies, ka arī kabatās nav nekā bīstama, policisti sāka atvainoties, skaidrojot, ka šodien dzīve ir kļuvusi tik melna un neparedzama, ka visādi gadoties, – pat aizturēt brīnišķīgus un nevainīgus cilvēkus.
Biju tā nobijusies, ka nesaklausīju pat pusi viņu teiktā, tikai atkārtoju, ka man ātrāk jānokļūst autobusā, kur gaida cilvēki.
“Ja jūs tā kavējaties, sēdieties policijas mašīnā, mēs jūs aizvedīsim,” viens piedāvāja palīdzību.
“Ārprāts,” tobrīd nodomāju. Tā tikai trūka, ka pie autobusa mani pievedīs ar policijas mašīnu. Pateicos par piedāvājumu un atkal turpināju skrējienu.
Autobusā sēdošie, mani ieraugot, sāka aplaudēt, bet es vēl ilgi nevarēju attapties no pārdzīvojuma.
Mājupceļā domāju, kāpēc tā notika? Varbūt tiešām izskatījos aizdomīga, varbūt skrēju pārāk ātri, kas to lai zina?
Pagāja vairākas dienas, kamēr nomierinājos. Sapratu, ka, dzīvojot šodienas pasaulē, cilvēkam jābūt gatavam uz visu.
