Ir atkal vakars… un es ilgojos pēc tevis. Atstāju logu bez aizkariem, gaidu tavu atnākšanu. Iededzu kvēlo sveces liesmu, palienu zem sedziņas, Apskauju tavu zaķīti un gaidu..
Ir atkal vakars… un es ilgojos pēc
tevis.
Atstāju logu bez aizkariem, gaidu
tavu atnākšanu.
Iededzu kvēlo sveces liesmu,
palienu zem sedziņas,
Apskauju tavu zaķīti un gaidu…
rit asaras pār vaigiem,
Bet nezinu, vai tās ir sāpju asaras
Vai aizgājušo laimes mirkļu
asaras.
Es gaidu…
Lielākā vēlme tagad tevi apskaut,
Pieglaust pie krūtīm un laimīgi
klusēt.
Krīt asaras karsta, bet es gaidu…
Pieglaužu zaķēnu tuvāk sev un
smagi nopūšos.
Rit asaras… klusums…
Tevis nav… bet es gaidu…
Uzlūkoju loga rūtis, bet tevis nav.
Sirds iesmeldzas… iemirdzas
asara acīs un gaida…
Es pasmaidu… pieglaužu zaķēnu
sev.
Pieveru acis un asara krīt, bet tu
vēl nenāc…
Varbūt rīt? – es mānu sevi.
Lēnām iemiegu ar siltumu sirdī,
ļaujos sapņu valstībai.
Varbūt sapnī tu atnāksi, notrauksi
manas asaras un iemīlēsi…
Jolanta
