Viņiem pieder pasaule, kurā ir tikai klusums. Kad devos uz Liteni, lai satiktos ar Boktu ģimeni, diktofonu līdzi neņēmu, tikai paprāvu baltu papīru kaudzīti. Es neprotu žestu valodu.
Viņiem pieder pasaule, kurā ir tikai klusums. Kad devos uz Liteni, lai satiktos ar Boktu ģimeni, diktofonu līdzi neņēmu, tikai paprāvu baltu papīru kaudzīti.
Es neprotu žestu valodu. Taču izrādījās, ka tas nav tik sarežģīti. Piemēram, trīs vārdu frāzi “es tevi mīlu” žestu valodā var parādīt pavisam vienkārši – ar pirkstu parāda pret sevi, tad pret mīlamo cilvēku un tad abas rokas, saliekot kopā, pieliek pie sirds. Varbūt, ka tas izsaka vairāk nekā vārdi, kam reizēm tāda viegluma skaņa.
Samierinās un pieņem
Agrāk gan Boktu ģimene dzīvojusi privātmājā, bet ugunsgrēkā tā nodegusi. Pirms desmit gadiem pagasta pašvaldība ierādīja dzīvojamo platību divstāvu mājā (daudzdzīvokļu mājā). Tagad šīs mājas vienīgie iedzīvotāji ir Atis un Skaidrīte Boktas ar bērniem. Pārējo dzīvokļu logiem priekšā aizsisti dēļi un tomēr – vienā dzīvoklītī ir silti sakurināta krāsns, divas kārtīgi sakoptas istabas un cilvēki, par kuriem ir šis stāsts. “Grūti jau ir vieniem dzīvot mājā, kur daudzi dzīvokļi ir pamesti tukši. Bet ar visu var samierināties un pieņemt,” Ata zīmju valodu iztulko Iveta, kas ir draugos ar Boktu ģimeni un diezgan bieži pie viņiem ierodas ciemos.
Ap daudzdzīvokļu māju Boktu ģimenei ir paprāvs zemes gabals, ko apstrādā. Ir siltumnīcas. Paši stāda un audzē. Katrs no viņiem saņem invaliditātes pensiju. Atis vēlas atrast labu darbu, tomēr tas nav tik vienkārši. Valdības nostāja laupa iespēju pilnvērtīgi dzīvot.
Lai būtu interese strādāt, samaksai vajadzētu būt vismaz dažus latus lielākai par invaliditātes pensiju. Tomēr tādu darbu atrast laukos ir gandrīz neiespējami.
Citu palīdzības nevajag
Vai viņi lūguši kādam palīdzību? Nē, paši tiekot ar visu galā. Protams, viņi vēlētos, lai kādu dienu atdarītos ausis un viņi varētu dzirdēt, kā skan pasaule. Bet viņi ir pieņēmuši, ka tāds brīnums nenotiks un ar šo atziņu jau labi sadzīvojuši.
“Ja esi kurlmēms no dzimšanas, tad tā ir pierasta lieta. Arī mans tēvs bija kurlmēms. Tā ir iedzimta kaite,” saka Atis.
Viņš gan dzirdējis par nedzirdīgajām ģimenēm Rīgā, kurās piedzimst veseli, dzirdīgi bērni. Tas esot brīnišķīgi. Atis gan piebilst, ka, gaidot bērniņus, neesot ticējis brīnumam, ka vājdzirdība viņu namam ies ar līkumu. “Vājdzirdība un mēmums ir asinīs, bet es uzskatu, ka varam būt priecīgi, ka bērni ir sveiki un veseli. Ka viņi ir piedzimuši,” saka Atis.
Laine (15 gadi) un Francis (11 gadi) apmeklē Rīgas nedzirdīgo skolu, bet Mārīte (vecākā meita, viņai ir 16) mācījās Rēzeknes nedzirdīgo skolā. Tagad gaida bērniņu. Mazākajam bērniņam – Jānītim – ir tikai gads un pieci mēneši. Lielākie bērni ir vājdzirdīgi, bet Jānītis ir kurlmēms. Jānītim vēl zīmju valodu nemāca, tikai ar pirkstu norāda, ko drīkst un ko ne.
Iepazīstas ballē
Skaidrīte ir vājdzirdīga, bet Atis – kurlmēms. Abi iepazinās Rankā, ballē, kaut gan abi dzīvojuši vienā pagastā. Tas, ka abiem bija vienādas problēmas, viņus satuvināja, viņi viens otru saprata. Kad abi svinēja kāzas, Atim bijuši 17 gadi. Viņš bijis laimīgs. To apliecina arī ģimenes fotogrāfijas. Vienā no tām redzams, kā Atis laimīgs klēpī tur mazo Lainīti, bet ratiņos sēž Mārīte.
Arī par katru nākamo bildi, kur redzama ģimene, Atis stāstītu vēl un vēl. Arī par mazo Jančuku. Intervijas laikā mājās nebija Skaidrītes un mazā bērniņa – abi bija devušies apciemot vecāko māsu.
Brīvajā laikā makšķerē
Atim labprāt patīk doties uz mežu – lasīt sēnes, ogot. Viņš labi pazīstot mežu. Dodas makšķerēt uz Litenes karpu audzētavu. Atis ar rokām rāda, cik lielas karpas izzvejojis – apmēram trīs kilogramus smagas.
Vasarā, kad pie viņiem ciemos ierodas draugi, pagalmā pie mājas spēlē basketbolu. Dažreiz aizbrauc ciemos pie draugiem uz Alūksni.
Viņiem ir televizors. Ja rāda filmu, kur titri ir latviešu valodā, viņi var sekot filmas gaitai, bet daudzreiz skatās tikai bildi. Skatās ziņas ar surdotulkojumu. Viņiem interesē, kas notiek pasaulē. Lasa “Sporta avīzi”. Atis jaunībā spēlējis basketbolu un arī tagad labprāt vēlētos apmeklēt kādu spēli, arī uz Gulbenes “Bukiem”. Bet tas izmaksājot pārāk dārgi.
Bērni klausās mūziku
Vai Atis vēlētos kādreiz aiziet uz balli un kārtīgi izdejoties ar Skaidrīti? Varētu jau. Lai arī cilvēks ir nedzirdīgs, ja telpā skan ļoti skaļa mūzika, viņš sajūt vibrāciju.
Abas vecākās meitas klausās mūziku. Mūzikas centrs skan uz pilnu skaļumu un viņas to dzird. Mīļākā grupa esot “Tatu”. To, ka mūzika tiešām skan šajā mājā un ir iecienīti dažādi stili, liecina pie sienām saliktie plakāti ar mūziķu foto. Visvairāk tajos redzama Britnija Spīrsa. “Mums kaimiņu nav, tāpēc varam skaļi klausīties mūziku,” saka Atis.
Apkārtējie pagasta cilvēki saraduši ar to, ka viņi nedzird. Tādēļ nekādu problēmu neesot ne pagastmājā, ne veikalā. Pilsētā, Gulbenē – gan. Tad viss jāraksta uz papīra. Bet arī tas lielas problēmas viņiem nerada.
Nodomāju, kā gan šie cilvēki māk tik patiesi smaidīt. Skaidrīte, Atis un viņu bērni ļaujas dzīvei, kaut arī viņi ir lielā klusuma pavalstnieki.
Bet, mums aizbraucot, Atis parāda pirkstu uz sevi, uz mums un sadod kopā abas rokas. Tas nozīmē: “Mēs esam draugi”.
