Pagājušajā piektdienā kopā ar citiem gulbeniešiem un novada iedzīvotājiem piedalījos komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumā Gulbenes dzelzceļa stacijā. Šī diena, 25.marts, kad mūsu senči par godu pavasara atmodai svinēja pavasara Māras dienu, pirms 67 gadiem izvērtās baisiem notikumiem pilna. Veci, jauni, ģimenes – visi šajā dienā tika aizvesti nezināmā virzienā pretī pārdzīvojumiem un ciešanām. Šī brūce, kas tika iecirsta mūsu tautas sirdī pirms šiem daudzajiem gadiem, mūžam nesadzīs. Saku paldies Dievam, ka man tuviem un mīļiem cilvēkiem nav bijis jāizstaigā baisais Sibīrijas ceļš, bet šausmās domāju, cik gan daudzu cilvēku dzīves, sapņi tika šādi izpostīti! Gadi iet uz priekšu, un šo tālo notikumu liecinieku paliek arvien mazāk. Skatījos uz šo mazo saujiņu politiski represēto un apbrīnoju, cik viņi ir spējuši būt stipri – izciest ciešanas, esot tālu prom no dzimtenes, atgriežoties mājās, sākot visu no jauna un nododot savas zināšanas nākamajām paaudzēm. Viņi ir paraugs mums visiem – būt stipriem un nesalūzt grūtību priekšā. Mūsu Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā uzrunā 25.martā teica: “Mēs ļoti labi zinām, ko nozīmē agresija, vēršanās pret nevainīgiem cilvēkiem un tautu. Mēs nekad neļausim svešām varām bradāt pār mūsu cilvēkiem. Valsts īstenos savu pienākumu.” Zinot, kas šobrīd notiek pasaulē un Eiropā, pieminot un aizlūdzot par mūsu tautiešiem, kuri cieta represijās, es lūdzu, lai mūsu valstī tiešām nekad nekas tāds vairs nebūtu jāpiedzīvo, lai mēs varētu dzīvot droši un nebaidīties par savu nākotni.
