Atvaļinājuma laikā dažas dienas nācās pavadīt Rīgā, auklējot mazmeitu. Viens no mūsu kopīgajiem maršrutiem bija rotaļu laukums. Biju spiesta dzirdēt piecgadīga puišeļa izteikumus. Viņš bija izvēlējies būt par kapteini koka rotaļu kuģim, uzskatīdams to par savējo. Puika visiem spēkiem centās atvairīt ikvienu, kas gribēja iekarot viņa vietu. Uz kuģa kapteiņa tiltiņa neatlaidīgi mēģināja nokļūt vēl kāds zēns, spītīgi izturēdams visus piecgadnieka sākumā vārdiski izteiktos uzbrukumus: „Tas ir mans kuģis! Nemēģini te kāpt! Izduršu tev acis, noraušu galvu, noduršu, sagriezīšu gabalos un iemetīšu upē!” Teiktajam sekoja spēriens un mazais zēns, nolidoja pa kāpnēm, ar muti iekrizdams smiltīs. Šo incidentu manīja arī „varoņa” māte, kas gan izlikās neko neredzot un nedzirdot. Pie pakritušā mazuļa piesteidzās viņa māte. Piecēlusi raudošo dēlu, viņa vērsās pie pāridarītāja mātes, norādot, ka nevar ļaut bērnam izturēties rupji pret pārējiem vienaudžiem. „Tu manu bērnu neaudzināsi! Aizver muti, kamēr neesmu tev purnu uzdauzījusi!” Kļuva skumji, dzirdot šo incidentu, jo bērni runā ar mūsu – pieaugušo muti. Droši vien tādus vārdus ģimenē bērna klātbūtnē tēvs velta mātei. Apzinājos, ka manos spēkos nav pāraudzināt ne pāridarītāju, ne viņa māti, tomēr garāmiedama ieteicu gan viņai pašai, gan dēlam rūpīgi izmazgāt muti. Domāju, ka viņa nesaprata, ko ar to gribēju pateikt, tāpat kā es necentos saklausīt man adresētos vārdus.
