Mīlestībai nav robežu. Tā bez vīzām un apdrošināšanas naudas spēj pāriet vairāku valstu robežas. Neapmaldīties un atrast cilvēku.
Mīlestībai nav robežu. Tā bez vīzām un apdrošināšanas naudas spēj pāriet vairāku valstu robežas. Neapmaldīties un atrast cilvēku.
Pirms pusotra gada Ilze un Luī iepazinās Parīzes kafejnīcā, kur reizi mēnesī pulcējas Francijas metropolē dzīvojošie latvieši. Ilze Bertrāna (dzimusi Melbikse) mācījās Parīzes konservatorijas Senās mūzikas nodaļā ērģeļu specialitātē, bet Luī sevi uzskatīja par piederošu Latvijai, jo jau vairākas reizes bija viesojies Grašu bērnu ciematā. Kopš 24. augusta viņi ir vīrs un sieva, un to, ka ir kopā, atzīst par Dieva prātu.
Ērģeļmūzika kļuvusi mīļāka
“Kas zina, vai es Francijā būtu palikusi tik ilgi, ja tur nebūtu Luī. Ne jau tikai studiju projekti var piesaistīt un piekalt pie kādas vietas, bet arī sirds,” saka bijusī gulbeniete Ilze.
Viņai nepatīk, ja kāds svarīgu lēmumu viņas dzīvē pieņem bez pašas ziņas, tādēļ arī pirms gadiem, kad mūzikas skolotāja ieteikusi mācīties ērģeļspēli, Ilze šo ideju nemaz neuzņēma ar prieku. Tomēr ļāvās. Kad pirmo reizi patstāvīgi spēlējusi lielo instrumentu, sapratusi, ka tā nav ārišķīga māksla. “Nav skatuves, kur klausītāji varētu vērot, kā rokas kustas saskaņā ar kājām, nav skaistas kleitas. Ērģelnieku neredz, bet klausītājs dzīvo mūzikā. Dievnams cilvēku uzrunā, un mūzika kļūst garīgi spēcīgāka,” atzīst Ilze. Ērģelnieks pie instrumenta jūtoties niecīgs. Plašais skanējums neļauj kļūt augstprātīgam, bet gan liek apjaust, ka pār visiem valda kāds daudz spēcīgāks un varenāks.
“Ērģeles ir liels orķestris. Tās var radīt dažādu skanējumu. Esmu izvēlējies seno mūziku, kas radīta baroka un renesanses laikmetā. Tagad zinu, ka šis mūzikas žanrs ir tas, ko meklēju,” saka Ilze.
Pirms Luī iepazinās ar Ilzi, viņš ērģeļmūziku klausījās reti. Kad izdzirdējis Ilzes virtuozo spēlēšanu, viņu pārņēmušas trīsas. “Ilze ir tik maza un sīciņa, bet viņa rada tik skaistu, monumentālu un spēcīgu mūziku. Reizēm baznīcā sēžu viens, un Ilze spēlē. Viņa zina, ka es klausos. Ir tā, ka mēs abi klusējam, bet mūzika pasaka visu. Tā mūs garīgi sasaista. Turklāt mūzika kļūst vērtīgāka, ja to spēlē mīļš cilvēks,” saka Luī.
Luī bez inženierzinātnēm un tehniskām lietām brīvajā laikā spēlē flautu, dzied un raksta dzejoļus. Ilze piebilst, ka viņš flautu spēlē lieliski, tomēr savas spējas nenovērtē. “Mūzikai var atdot visu vai neko, pusceļā palikt nevar,” atzīst Ilze.
Viņus uzrunāja lūgšana
Viņi abi uzskata, ka lūgšanā spējuši viens otru novērtēt un vairāk iemīlēt. Kādā senā un lielā Parīzes centra baznīcā rīkoti jauniešu dievkalpojumi. Abi tos apmeklējuši. Ilzei pirmais gads Parīzē bijis grūts gan emocionāli, gan materiāli. Svešā valoda un kultūra iedzīvošanos darījusi sarežģītu, reizēm pat nepanesamu. “Tomēr mani mierināja doma, ka grūtības reiz beigsies, ka es varēšu pieņemt un saprast svešo kultūru. Tam bija vajadzīgi divi gadi,” atceras Ilze. Luī ikdienu darījis gaišāku un palīdzējis pieņemt Parīzes diezgan nežēlīgo dzīvi.
Luī Latviju iepazina, kad kopā ar katoļu skautiem apmeklēja Grašu bērnu ciematu. Tajā gadā viņš arī devās svētceļojumā uz Aglonu. Rudens pusē atgriezies Parīzē, bet galvā Graši vien.
Nākamajā vasarā atkal devies uz Latviju un sirdī apņēmies, ka šī ir valsts, kur viņš vēlētos dzīvot. Zvanījis vecākiem, ka paliks Latvijā. “Protams, viņi neļāva, jo nepazina ne šo valsti, ne cilvēkus. Ieteica man atgriezties, pabeigt studijas un vēlāk izlemt, ko darīt. Tajā rudenī Parīzē satiku Ilzi, bet vecāki pirmo reizi Latviju ieraudzīja manās kāzās,” saka Luī.
Ilgs cerēšanās laiks
Ilze un Luī paredzējuši divus gadus studēt. Ilzes studijas atbilst doktorgrāda iegūšanai Latvijā, bet Luī mācīsies inženierskolā un universitātē. “Mājās runājam franciski, bet mums ir izveidojies savs izteicienu mikslis, kur latviešu vārdi samīti ar franču. Francijā mēs runājam latviski tad, kad vēlamies, lai neviens mūs nesaprot. Īpaši metro,” saka Luī.
Ilze strādā Parīzes anglikāņu draudzē, kur dievkalpojumos jāspēlē klasiskā mūzika. Franču katoļu baznīcā Ilzes repertuārs būtu ierobežots, un nevarētu izpausties viņas profesionalitāte.
“Manuprāt, anglikāņu baznīca ir visekumeniskākā, jo tā ir vienīgā baznīca, kur pie dievgalda varu iet kopā ar protestantu draugiem. Tas, ka viņi dievkalpojumā pāvesta vietā lūdzas par Anglijas karalieni, nešķiet pārāk svarīgi un nozīmīgi,” atzīst Ilze. Luī uzskata, ka diviem mīlošiem cilvēkiem nepieciešams domāt un just vienādi. Katru svētdienu dievnamā viņi ir kopā.
“Mēs nebijām saderinājušies, jo oficiāli baznīcā šādas ceremonijas nav. Laulību dienu gan nolikām gadu iepriekš. Kādu nedēļas nogali viņi pavadījuši Parīzes piepilsētā Tižerī, kur darbojas ekumeniskā kopiena “Jaunais ceļš”. Piepilsēta atrodas skaistā vietā, tālu no visiem transporta līdzekļiem un ceļiem, tā bija lieliska sajūta un vērtīga dzīves skola. Es pat teiktu, ka tas bija pirmais pieturas punkts mūsu tālākajā dzīves ceļā,” saka Ilze.
Pirms gada Ilze bija koncertturnejā Zviedrijā, bet Luī tajā laikā atbrauca uz Latviju un Ilzei nopirka saderināšanās gredzenu.
Vecāki novērtējuši mīlestību
“Bijām rekolekcijās (pārdomu lūgšanās). Dieva priekšā nometos ceļos un uzdevu jautājumu – vai es vēlos dzīvot Latvijā, vai vēlos, lai Ilze kļūst mana sieva. Kādēļ es to vēlos? Sirdī sajutu, patiesībā domāju, ka tā bija Svētā Gara atbilde, ka Ilze man ir ļoti mīļa. Ka viņas dēļ es varu uzņemties rūpes. Atteikties no savām iecerēm un turpmāk visu dalīt. Es Ilzi bildināju, un viņa bija ar mieru,” atzīst parīzietis. Ilze piekrīt, ka šajā brīdī viņi abi jutušies vienādi, vienoti domās un nākotnes iecerēs.
Ilze uzskata, ka laulības sakraments kopdzīvei piešķir vēl īpašu atbildību. Brīžos, kad ir grūti, kad ikdiena mēģina saraut mīlestības saites, tad abi var vērties debesīs un no turienes noteikti nāk palīdzība.
“Reizēm mazie sīkumi pārtop par svarīgāko. Tad rodas visādas problēmas un laika gaitā cilvēki aizmirst to dienu, kad viņi valsts vai Dieva priekšā sola mīlestību. Kopdzīves apstiprināšana Dieva priekšā liek justies atbildīgam, un man šķiet, ka šādai savienībai ir cita vērtība,” saka Ilze.
Luī vecāki sākotnēji domājuši, ka viņu dēlam Latvija ir īslaicīga aizraušanās, jaunieša fantāzijas, jo tur dzīvojusi viņa skaistā meitene. Tikai vēlāk, kad redzējuši, cik laimīgs Luī ir kopā ar Ilzi, ka attiecībām ir nopietnības garša, deva piekrišanu abu savienībai.
Laulības bez baltas kleitas
Ilze interesējas par seno mūziku, seno laiku tērpiem, dejo baroka laika dejas, tādēļ arī viņu kāzu apģērbs bijis atbilstošs. “Es uzskatu, ka katra sieviete vēlas apprecēties savā sapņu kleitā. Es nevarēju sevi iedomāties garā, baltā, tradicionālā princeses kleitā. Parīzē kādā viduslaiku muzejā izstudēju seno apģērbu attēlus un pati uzzīmēju kāzu tērpus. Nepretendēju uz autentisku vēsturisku kostīmu. Es vērā ņēmu renesanses laika stilu un praktiskus apsvērumus. Luī tam piekrita,” atceras Ilze.
Kopīgi iegādājušies zila samta audumu. Luī vecmāmiņa, kam ir jau 80 gadu un visu mūžu bijusi šuvēja, vēlējusies darināt laulību tērpus.
Cesvaines katoļu baznīcā laulības ceremonijā ģitāru spēlēja Ilzes sens paziņa, savukārt seno laiku mūzikas profesors no Zviedrijas spēlēja klavihordu.
“Man šķiet, ka laulības ir laiks, kad visu – Dieva, tuvinieku un ciemiņu – priekšā jāapliecina savas jūtas un nodomi. Laulības, manuprāt, ir vienīgais brīdis, kad divu cilvēku mīlestību no malas vēro tik daudz cilvēku. Katram ir savs viedoklis, prasības, cerības un bailes,” domā Ilze.
Kāzas bijušas latviskas. Un, pārkāpjot māju slieksni, zem paklāja paliktais šķīvis salūzis 14 drumslās. Tagad abi smejas, ka viņiem būs 14 bērni vai arī 14 mazbērni.
Dzīve ar jaunām rūpēm
Viņi saka, ka Parīzē dzīvoklī vienmēr ir jautri. Ir daudz draugu. Luī ir draudzīgs un sabiedrisks. Viņš ciemiņiem labprāt gatavo vakariņas. Iecerēts, ka Parīzē viņi atkal uzvilkt laulību tērpus un pateicības dievkalpojumu un svinības rīkos tiem Luī radiniekiem un abu draugiem, kas laulībās Latvijā nevarēja ierasties.
“Mums abiem ir spēcīgi raksturi. Tomēr esam iemācījušies pieņemt otra viedokli un ar to samierināties,” saka Luī.
Ilze atzīst, ka dzīvē pats svarīgākais ir tas, lai vienmēr blakus būtu otrs cilvēks. Tā ir lielākā vērtība. Viņa apjauš, ka tagad vairs nevarēs domāt tikai par studijām vai darbu. Abu dzīvei tagad būs citas prioritātes.
“Mēs novērtējam šo vasaru, kas mums dota. Jaunās rūpes. Tagad būs studijas, jaunas idejas, darbs baznīcā un ģimene. Un tad, kad vakaros sēdēšu baznīcā kārtējā mēģinājumā, zināšu, ka mājās mani gaida vīrs ar gardām vakariņām un labiem vārdiem. Un tad aiz māju sliekšņa aizmirsīsies dienas rūpes un nemitīgais skrējiens,” saka Ilze.
Fakti
Luī Bertrāns Parīzē latviešu valodu mācījās Orientālo valodu institūtā.
Ilze Bertrāna (dzimusi Melbikse) un Luī nāk no ārstu ģimenēm, abi saviem vecākiem ir pirmdzimtie.
Ilze beigusi Latvijas Mūzikas akadēmijas Ērģeļu klasi, Doma baznīcā spēlējusi diplomeksāmenu – solokoncertu. Pēc tam maģistratūrā mācījās Zviedrijā Malmes mūzikas augstskolā.
Abi pieļauj domu, ka pēc gadiem diviem vai trijiem varētu dzīvot Skandināvijā, kur ērģelniekiem ir labas darba iespējas.
Abi dzīvo mazā vienistabas dzīvoklī Parīzes dienvidu daļā. Tas savulaik bijis Parīzes komūnas centrs. Tagad tā ir Mazā Monmartra – skaista vieta, jaukas, bruģētas ielas, nelieli namiņi.
Ilze strādā anglikāņu baznīcā par ērģelnieci, bet katru svētdienu pēc dievkalpojuma sniedz solo priekšnesumu. Luī studē inženierzinātnes, kā arī pasniedz privātstundas matemātikā.
