Vienā sestdienā, kad vaļojos mājās, iezvanījās tālrunis. Man bija piezvanījis pilnīgi svešs vīrietis. Nosauca sevi par Aldi. Teica, ka mani esot ievērojis jau sen, no paziņām dabūjis mana tālruņa numuru un tagad zvanot man, jo ļoti gribot iepazīties. Biju pārsteigta. Viņš bārstīja komplimentus. Arī vīrieša balss likās maiga. Tā sildīja. Un es biju viena jau ilgāku laiku savā neatkarīgās sievietes dzīvē. Man, protams, gribējās noticēt, ka šis vīrietis ir atzinis mani par īpašu un iemīlējies.
Viņš rosināja satikties un sacīja: “Es tūlīt būšu pie tevis un mēs ar tavu mašīnu izbrauksim zaļumos.”
Biju šokā. Kā… tūlīt?! Tomēr piekritu. Manā dzīvoklī bez uzaicinājuma ienāca simpātisks vīrietis un jautāja: “Nu, ko tu gribi par mani uzzināt? Jautā!” Es atbildēju: “Neko negribu…” Viņš iespieda man rokās šokolādi. Un pats palika ceļos noslīcis manā priekšā… Mēs neaizbraucām zaļumos… Nekad nebiju tik neprātīgi mīlējusies ar vīrieti, kuru ieraugu pirmoreiz mūžā. Viņš bija maigas un ārprātīgs vienlaikus. Un es pirmoreiz dzīvē piedzīvoju tādu baudu! Tā tikties mēs turpinājām regulāri. Mēs bijām neizsakāmi laimīgi, bet es joprojām neko nezināju par šo vīrieti. Un tad kādā dienā es viņu nejauši satiku uz ielas. Viņš nāca man pretim blakus… nepārprotami savai sievai. Viņiem pie rokas bija mazs puika. Un manam Aldim uz labās rokas bija laulību gredzens. Viņš mani gandrīz nepamanīja. Izskatījās tik priecīgs un mīlošs vīrs un tēvs. Un tad pēdējā brīdī ar acu kaktu viņš noķēra manu skatienu, sastinga tikai sekundi un gāja tālāk man garām kā tukšai vietai. Pēc tā gadījuma viņš man nezvanīja mēnesi. Šodien atkal savā tālrunī ieraudzīju viņa numuru. Neatbildēju. Pēc brīža kāds klauvēja pie mana dzīvokļa durvīm. Varbūt viņš? Es izlikos par beigtu, kaut man ļoti ļoti, ļoti gribējās atvērt durvis. Ko darīt?
