Viņi ir citādi un izceļas starp pārējiem. Viņiem ir gari melni mati, viņi ģērbjas melnās drēbēs, rotājas ar masīvām rotaslietām, gandrīz katrs spēlē ģitāru un klausās smagu mūziku.
Viņi ir citādi un izceļas starp pārējiem. Viņiem ir gari melni mati, viņi ģērbjas melnās drēbēs, rotājas ar masīvām rotaslietām, gandrīz katrs spēlē ģitāru un klausās smagu mūziku. Viņi ir metālisti.
Arī gulbenietis Ēriks Elksnis jau vairākus gadus sevi dēvē par metālistu. Viņš saka, ka ir cilvēks, ko neviens nav varējis un nevarēs iegrožot kaut kādās morāles normās un bara instinktos. “Var mēģināt izmainīt manu rīcību, bet manu attieksmi mainīt neizdosies! Ja kādam manī kaut kas nepatīk, lai samierinās – mani neizmainīt! Es varu būt labs draugs vai ļauns ienaidnieks, neitrālu cilvēku manās acīs nav,” par sevi saka Ēriks.
– Kāpēc metālistu apģērbā un izskatā dominē melnā krāsa?
– Metālistiem nav obligāti jātērpjas melnā, nav obligāti arī jākrāso melni mati, bet man melnā krāsa ļoti patīk. Man patīk ģērbties melnā ādas apģērbā, tas ir skaisti un ērti, kā arī atšķiras no citiem. Kad modē nāk kļošenes, visi skrien uz veikalu un pērk tās, pēc nedēļas mode mainās un visi atkal skrien tai pakaļ. Es tāds neesmu, man visu laiku ir vienots stils. Protams, mans galvenais mērķis nav atšķirties no citiem. Es esmu tas, kas esmu. Negribu būt ne radikāli pretējs, ne arī līdzīgs kādam. Esmu personība un nekam neskrienu pakaļ. Arī audzēt garus matus metālistiem nav obligāti, lai gan tā tomēr ir metālistu pazīme. Manuprāt, gari mati izskatās skaistāk, tie ir mans lepnums. Kā jau visiem metālistiem, arī manas rotaslietas ir kniedētas aproces, dzelzs nagi, ķēdes un vēl šādi tādi nieciņi.
– Cik ilgi tu sevi jau sauc par metālistu?
– Apmēram četrus gadus. Kad biju pavisam sīks, man patika grupa “Limp Bizkit”. Pirms sāku klausīties metālu, mani nekas tik ļoti neaizrāva. Man vēl nebija izveidojies savs stils. Kad pamazām mani piesaistīja šis mūzikas stils, pats smagākais metāls nemaz nebija pieejams, tas neskanēja ne radio, ne televīzijā, bet pēc tam radās iespēja klausīties arī kaut ko smagāku. Metāls nekad nevar būt par smagu. Es cienu un respektēju arī citus mūzikas stilus, bet pats klausos tikai to mūziku, ko citi dažreiz pat uzskata par nepanesamu. Un tomēr man tā patīk. To vajag mācēt izbaudīt. Es, protams, varu klausīties citu mūziku, bet baudīt to nevaru. Neprotestēšu, ja kādā tusiņā uzliks kaut ko citu. Lai jau skan – man netraucē, bet man patīk cita stila mūzika. Es ik rītu mostos ar labu mūziku, tas mani uzmundrina.
– Vai tavi draugi ir tikai metālisti?
– Es draugus nešķiroju – vai viņš ir metālists vai ne. Protams, man ir daudz draugu metālistu, bet daudz arī citu cilvēku. Es vairāk skatos, kāds viņš ir cilvēks, nevis kāda viņam ir pārliecība.
– Kā tu izklaidējies?
– Tusējamies pie kāda drauga, kam ir brīva māja, vai arī kādā mums vien domātā smagā metāla pasākumā. Reizēm – zem klajas debess. Vai tad vajag vietu, lai iznāktu labs tuss? Galvenais ir cilvēki!
– Cik bieži tu apmeklē metālistu pasākumus?
– Katru gadu dodos uz mūzikas festivālu “Sinepes un Medus”. Gulbenē vadīju festivālu “High times”. Blomē bija “Metal Open Air” festivāls. Vasarā apmeklēju gandrīz 50 dažādus festivālus, kur uzstājas jau zināmi mākslinieki. Es labprāt dodos uz koncertiem, kur piedalās manas iecienītās grupas. Protams, pasaules māksliniekus bieži redzēt negadās, bet arī Latvijā ir daudz grupu, kas spēlē labu mūziku.
– Kuras ir tavas mīļākās grupas?
– Man patīk “Cradle of Filth”, “Six Feet Under”, “Canibal Corpse”. Protams, es tās neklausos caurām dienām. Ir grupas, kas man riebjas, bet viņiem ir viena interesanta dziesma, ko labprāt klausos. Šad un tad paklausos Merilinu Mensonu.
– Vai arī tu spēlē ģitāru?
– Jā, tas ir mans hobijs. Es spēlēju arī grupā. Tā šobrīd ir nedaudz panīkusi, jo ir grūti savākt sastāvu, bet mēs spēlēsim, mēs neesam nomiruši. Es biju vairāk smagās daļas piekritējs. Spēlējām pankroku, trešu, sataisījām arī dažas kaverversijas zināmām dziesmām. Pāris reižu esam uzstājušies, piemēram, piedalījāmies pasākumā “Noķer persiku” vai arī skolas pasākumos.
Man ir arī citi hobiji. Man patīk šaušanas sports, patīk braukāt ar močiem. Pats arī tos konstruēju.
– Vai no citiem cilvēkiem nekad neesi izjutis nievājošu attieksmi?
– Tāda attieksme ir jūtama visu laiku. Cilvēkus, kam ir iebildumi pret mūsu būtību, savā starpā mēs saucam par “urlām”. Viņi zaimo metālu. Ja viņi neciena mūs, mēs necienām viņus. Ir nācies arī izkauties, tomēr es pats nekad pirmais kašķi neuzsāku, bet neciešu, ja mani aizvaino.
Skolā (Ēriks mācās Gulbenes vidusskolas 12.klasē – red.) to pārāk just nevar. Droši vien, ka kādam skolotājam nepatīk mans izskats, bet viņi neaizliedz man nēsāt melnas drēbes. Protams, dažiem skolotājiem nepatīk, ka man ir garāki mati nekā viņiem, bet ir skolotāji, kam mati ir īsāki nekā dažiem mūsu klases zēniem, tāpēc jau es viņus necenšos iznīdēt.
Parkā, apsēžoties uz soliņa, vecās tantiņas pārvācas citur. Tomēr es varu apgalvot, ka metālisti ir daudz kulturālāka tauta nekā visi citi. Varbūt citu acīs viņi izskatās atbaidoši, bet viņi neko ļaunu nedara.
– Daudziem šķiet, ka metālistu tusiņos tiek lietotas narkotikas un alkoholiskie dzērieni. Kāda ir tava attieksme pret to?
– Protams, ka atradīsies arī kāds, kas lieto narkotikas un alkoholu, bet arī citu stilu pārstāvji to lieto. Patiesībā pat vēl vairāk! Piemēram, visos tehno klubos ir iespējams iegādāties “Extasy”, un reperi jau arī nekad neatsakās no marihuānas. Esmu ievērojis, ka starp metālistiem iecienīts dzēriens ir alus, tomēr narkomānu un alkoholiķu drīzāk daudz vairāk ir vienkāršajos sabiedrības slāņos, nevis starp metālistiem.
– Vai metālisti piekopj kaut kādus kultus?
– Ir cilvēki, kas to dara, ir gadījies kaut ko tādu arī redzēt, bet es ticu tikai pats sev, nekam citam. Es neticu, ka ir kaut kāda elle vai paradīze, ka būtu jāiznieko dzīve, pielūdzot kaut kādus augstākus spēkus, lai pēc nāves kaut kur nokļūtu. Vai ir normāli, ka baznīcā visiem draud ar vārīšanu elles katlā, ja fanātiski nelūgsieties Dievu? Katram ir tiesības ticēt, kam viņš grib. Ja es zinu, ka cilvēks tic meliem, es neko nesaku. Ja grib, lai tic. Ticībai ir liels spēks. Ja es ticu savai nagu vīlītei, arī tā man nesīs laimi.
– Kāda ir tava dzīves filozofija?
– Dzīvē galvenais ir sasniegt visu, ko vien sirds kāro, neskatoties uz to, kādi līdzekļi tiek pielietoti un kādus upurus tas prasa. Dzīvojam taču vienreiz! Jādzīvo bez nožēlas!
– Vai tev ir kāds sapnis?
– Kam gan nav sapņu, bet man to ir tik daudz, ka nav ne gala, ne malas… Katrā ziņā mans sapnis ir tā patiešām jautri padzīvot, lai nebūtu ne sekundes, ko nožēlot, ka izdarīju tā un ne citādāk. Hmm, vai es jau nedzīvoju sapnī?!
– Vai arī nākotnē būsi pārliecināts metālists?
– Pēc pārliecības noteikti tāds būšu. Protams, var mēģināt man likt izskatīties citādāk, bet manu attieksmi tas nemainīs. Vai nu es uzturos sabiedrībā, kas pieņem mani tādu, kāds es esmu, vai arī es sēžu mājās. Domāju, ka arī izskatu nemainīšu.
