Ineta Ivašenko ir dzimusi šejieniete, vietējās televīzijas seja jeb diktore jau devīto gadu.
Ineta Ivašenko ir dzimusi šejieniete, vietējās televīzijas seja jeb diktore jau devīto gadu. Viņa nejūtas tāpēc īpaši mīlēta sabiedrībā. Viņa nedomājot par to. Tipiska gulbeniete? Jā!
Katrreiz iespēju robežās (ja paspēj) Ineta kā diktore izmanto televīzijas sadarbības partneru – frizētavas “Stils” (frizūra) un veikala “Siluets” (tērps) – pakalpojumus. Viņa nav nekāda “līzīte” (ja nu reizēm). Viņa ir mūsdienīga, dzīvespriecīga sieviete.
“Man patīk dzīvot Gulbenē. Es jūtos kā gulbeniete. Es par to nekaunos. Ja kādam nepatīk dzīvot šeit, tad var meklēt citu dzīvesvietu. Neviens taču netur, ir visas iespējas!” prāto Ineta. Viņai patīk mazpilsētas dzīve. Rīga? Stress, steiga, lai kaut kur laikus tiktu, tas jāieplāno trīs stundas iepriekš… Nē, tas neesot domāts Inetai.
Vienkārši nolasa tekstu
Katrs televīzijas raidījums, pirms to nodot skatītāju vērtējumam, tiek ierakstīts. Tas notiek raidījumu dienās – pirmdienās un ceturtdienās. Vai Ineta apzinās, ka viņai dota iespēja uzrunāt plašu auditoriju, vai, lasot ziņas, viņa iztēlē sev priekšā redz šos daudzos skatītājus? Nebūt ne! “Es redzu kameru un Guntaru, kas reizēm jokojas un smīdina mani,” smej Ineta.
Viņa atzīst, ka, lasot ziņu tekstu, cenšas to netvert “ar sirdi”, jo tad jau pēc katrām policijas ziņām nāktos slaucīt asaras. Skumji notikumi rajona dzīvē taču gadās palaikam, un televīzijā stāsta par tiem!
“Es redzu tekstu. Un es vienkārši to nolasu,” saka Ineta. Veselīga attieksme pret dzīvi – tā ir viņas būtība. Varbūt tā ir arī tipiska gulbeniešu iezīme?
Vai viņa atceras, kā piedalījās konkursā uz diktores vietu televīzijā? Jā, atceroties, tas bijis nozīmīgs notikums Inetas dzīvē. “Man bija frizūra, biju saštātējusies. Tagad es tāda uz studiju nenāktu. Toreiz man likās citādāk. Bija liels uztraukums. Pēc konkursa televīzijā sāka strādāt Iveta Gargurne (dzimusi Lapsa). Tad viņa mainīja nodarbošanos. Guntars atbrauca pie manis uz mājām un teica, ka pēc nedēļas man jānāk lasīt ziņas, vai es piekrītot. Piekritu,” stāsta Ineta.
Izrunātais paliek starp viņiem
Viennozīmīgi esot tas, ka sadarbība ar Guntaru un Rūtu Enikiem ir ilgstoša savstarpējās saderības dēļ. Ir sajūta, ka šiem cilvēkiem var uzticēties, var izrunāties, zinot, ka tas paliks tikai starp viņiem. Arī par “Balvas” kolēģi Daci Dobrovoļsku Ineta saka to pašu. Viņai ir svarīgi just cilvēku labvēlīgo attieksmi. Tā bijis kopš bērnības. Inetai nekad nav bijis sirdsdraudzenes. “Mana labākā draudzene kopš bērnības bija mamma. Tagad man ir pašai sava ģimene,” saka Ineta.
Svarīgāka par visu ir harmonija ģimenē un labestīgas attiecības ar citiem cilvēkiem. Inetai ir svarīgi tas, lai cilvēki, ar kuriem viņa kopā strādā, būtu labestīgi. Un tā arī esot.
“Man ir palīdzējuši problēmu risināšanā,” saka viņa. Ineta uzskata sevi par enerģisku, žiglu būtni. Tāda ir viņas būtība. “Ja kaut ko vēlos, tad rīkojos ātri, uzreiz. Ja ir vilcināšanās, ja kaut kas no iecerētā neizdodas uzreiz, tad man vispār to vairs nevajag,” smaida Ineta. Taču bieži vien virsroku ņemot slinkums, kas gan pašai radot tikai un vienīgi stresu. Ineta neuzskata sevi par tūļu. “Visu var paspēt, ja vien grib. Jo vairāk dara, jo vairāk var paspēt. Vienkārši pašai sevi jāpabiksta, nevajag čammāties!” saka viņa.
Liekas – kādas gan problēmas varētu būt šai veiksminiecei. Ineta gan smej par šādu apgalvojumu, ka viņa ir veiksminiece. Bet ir. Tā, visticamāk, domā apkārtējie. Kā jau visiem cilvēkiem, viņai mēdz būt arī problēmas. Visvairāk Inetu sarūgtina tas, ja slimo tuvinieki, dēls. Tā ir slikta sajūta. Un tā, par laimi, ir pārejoša problēma.
Jūtas kā optimistiska melanholiķe
Ineta atzīst, ka sirdī ir melanholiķe, bet attieksmē pret dzīvi – noteikti tikai un vienīgi optimiste. Varbūt tāpēc, ka dzīvē neesot bijis lielu satricinājumu? (Ineta trīsreiz pārspļauj pār kreiso plecu.) Iespējams. Kolēģe Dace no apdrošināšanas sabiedrības “Balva” pievienojas sarunai un apstiprina – Ineta patiešām esot optimiste. Un vienlaikus viņā saglabājies iekšējs trauslums. Ineta neesot tas cilvēks, kuram “var tanks pārbraukt pāri un nekas nenotiks”. Varbūt cilvēki to instinktīvi jūt un saudzē viņu, viņas trauslumu, sievišķību? Tāpēc Inetai blakus ir vīrietis, kas prot novērtēt viņas sievišķību. Viņai to vajag! “Sievietēm bieži liekas, ka viņas var visu. Kāpēc jāvar? Var arī nevarēt!” atzīst Ineta.
Un vēl, kā uzskata kolēģe, Ineta esot komunikabla un gudra. Viņa ir izglītota. Iespējams, apkārtējie ne vienmēr to izprotot, novērtējot.
“Es neesmu dzīves grūtību sista. Ir bijušas nedienas. Tomēr kopumā viss ir labi. Brīžos, kad dzīvē neiet… Vai tāpēc jāsēž sagurušai, jāīd, jāraud? Nē! No tā taču nekas nemainīsies. Ir jāceļas, jāiet, jāsaņemas. Un tad viss iet uz labo pusi,” stāsta Ineta. Viņa neskumst, ja reizēm pietrūkst līdzekļu visu sievišķīgo kaprīžu īstenošanai. Un nav jau arī nemaz tik daudz to vēlmju – solārijs, jauna lūpu krāsa… “Es allaž padomāju, ka ir cilvēki, kam pietrūkst naudas dienišķajai maizei, lai sātīgi pabarotu bērnus. Tad jau iznāk, ka manas problēmas ir nieks! Par ko gan lai es čīkstētu!” saka viņa.
Kā jāsākas rītam, lai Ineta justos labi, lai diendienā viss veiktos “kā smērēts”? “Vajag piecelties laikus. Vismaz pulksten 7.15. Tas ir vēlākais! Tad rīts sākas bez stresa – ar tēju un brokastīm. Tad visiem ģimenē ir labi. Pie spoguļa es pavadu maz laika. Uzkrāsoju skropstas un lūpas. Katru otro dienu mazgāju matus. Viss. Pusstunda sev – ar to man pietiek,” stāsta viņa.
Baumas neņem galvā
Protams, Ineta zina, kas ir provinces dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tās ir baumas. Gadoties, ka citi par Inetu zina labāk nekā viņa pati par sevi. Ko nu? “Uzzinu no citiem, kas ar mani noticis vai notiks. Taču tas nav tā ļoti uzkrītoši. Palaikam klačas rodas ne no šā ne no tā. Mēs mājās ar vīru visu pārrunājam. Lai jau cilvēki melš!” saka Ineta un pasmaida.
Viņa ir miermīlīgs cilvēks. Vislabprātāk laiku pavada mājās. Būt kopā ar savējiem – tas patīk vislabāk. Ineta nav tas cilvēks, kuru sevišķi piesaistītu virtuve.
“Mūsu ģimenē mēs ēdam ēšanas pēc. Tā nav bauda. Varbūt vajadzētu? Kad es gatavoju ēst, tas nav laiks, kas pavadīts vientulībā. Tas man nav pieņemami. Vīrs ir turpat blakus, parunājas, palīdz man, traukus nomazgā. Gastronomiskas izvirtības nepiekopjam. Ēdam vienkārši. Kā latvieši. Parastais ēdiens ir kartupeļi ar karbonādi. Salāti,” stāsta Ineta.
Viņa sapņo par to, kāds būs pašas dēls, kad izaugs liels. Griboties, lai viņš ir labs cilvēks. Par ko puika kļūs, Ineta nezina. Viņai ir prieks, ka Elvis ar prieku spēlē basketbolu, slēpo. Viņš veidojas par sportisku cilvēku. Esot mazliet sapņotājs. Tāpat kā mamma.
Ģimenei esot savi sapņi, par kuriem Ineta citiem nestāsta. Patīk reizēm kopā aizbraukt ekskursijā. Tas gan notiek vasarā. Inetai patīk saules siltums, tāpēc arī ziemā vilina solārijs. Tāpat kā joprojām viņai mīļākā ir zilā jeb jaunības krāsa.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds:
Ineta Ivašenko.
– Vecums, horoskopa zīme:
28 gadi – Zivis, Čūskas gads.
– Izglītība: augstākā, ieguvusi biroja vadītājas specialitāti, studējot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Pašlaik ir Starptautiskā praktiskās psiholoģijas augstskolas studente.
– Nodarbošanās: strādā apdrošināšanas sabiedrībā “Balva” un ir Gulbenes televīzijas diktore.
– Ģimenes stāvoklis: precējusies – vīrs Dmitrijs, dēls Elvis
(10 gadi).
