Mana sieva pārveda mājās vīrieti. No ielas! Pamatīgi iesvilpušu. Iestiepa viņu dzīvoklī kā tādu ievainoto. Laikam šim Amora bulta bija trāpījusi tieši sirdī. Pēc tam sieva uz mūsu dzīvokli (ceturtajā stāvā!) uznesa arī šā “zirgu” – pamatīgi sašķiebušos velosipēdu.
Kaut ko tādu no viņas nebiju gaidījis. Nu, labi, es tā varētu – atvest mājās citu sievieti. Varbūt. Bet gandrīz vai uznest uz savām paša rokām pa visiem tiem pakāpieniem?! Nu, nē, man būtu sevis žēl! Bet viņa, mana cienītā kundze, izrādās, ir stipra kā lauva! Es to jau biju aizmirsis… Bet kā viņa neiedomājās, ka man tas sāpēs?!
Visi mūsu mājā uzreiz svešinieku pieņēma – i mūsu suns, i kaķis, i mazbērni, kuri bija atnākuši ciemos. Ko es domāju par to visu, neviens nejautāja. Vārdu sakot, es biju tik šokēts, ka pirmajā mirklī vispār zaudēju valodu. Un man nemaz nebija jārunā. Vārdi no manas sievas Antonijas mutes bira kā no pārpilnības raga. Šī esot vedusi mūsu suņuku Reksi vakara pastaigā. Nemanot abi jau tikuši ārā no pilsētas, no laternu gaismām. Lai saskatītu taku, mana laulene sākusi spīdināt kabatas bateriju. Vienā brīdī Reksis sācis riet. Garām gāzelīgā gaitā braucis galīgi svešs velosipēda vadītājs. Apsveicinājies un aicinājis, lai daiļā kundze izslēdz savu lukturi un paveras augšup, debesīs. “Citādi, kundze, jūs nemaz nepamanīsiet, zem kādas skaistas ziemeļblāzmas jūs staigājat,” teicis šis. Mana Antonija atbildējusi sveicienam, svešais pazudis tumsā, bet šī darījusi, kā ieteikts. Un apraudājusies. “Anton, kad tu mani pēdējo reizi esi aicinājis paskatīties debesīs? Kad tu man esi parādījis ziemeļblāzmu?” aizlauztā balsī pārmetumus izteica mana cienītā. Es jau gribēju sākt taisnoties, ka nav bijis, ziniet, sīkas vaļas, bet iekodu mēlē. Sieva stāstīja, kā, sekodama ziemeļblāzmai (vai svešiniekam, kas pazuda tumsā), gājusi arvien tālāk ārā no pilsētas trokšņiem un gaismām, līdz atkal Reksis ir sācis neganti riet. Antonija bijusi spiesta atkal paspīdināt savu kabatas lukturīti un ieraudzījusi to pašu vīrieti sēžam pļavā. Viens viņš bijis. Tumsā. Apkampies ar divlitru alus pudeli. Un blakus šim gulējis satraumējies velosipēds. “Anton, es viņu nevarēju atstāt nosalstam ziemeļblāzmā, saproti? Viņš manī ir atmodinājis sievieti. Bet tu, Anton, mani neesi apsveicis pat Starptautiskajā Sieviešu dienā,” man skaidroja sieva.
“Piedod,” es beidzot visu biju sapratis. Tomēr vēlējos precizēt, vai šis vīrietis tagad mūsu dzīvoklī dzīvos pastāvīgi. Antonija šķelmīgi pasmaidīja un teica: “Tas, vīriņ, būs atkarīgs tikai no tevis… Cīnies par mani!”
Es neko neatbildēju. Paņēmu Reksi pavadā un vedu ārā pastaigāties. “Kur tu? Bēgsi? Esi taču beidzot īsts vīrs! Vismaz piekauj mani…” ārdījās sieva. Bet es nelikos prasties. Promejot teicu: “Un tagad es aizeju pie savas… ziemeļblāzmas.”
Kad pret rītu atgriezos mājās, no tā svešā vīrieša manā mājā nebija ne smakas. Sarunās ar sievu mēs šo tēmu vairs nepieminējām. Taču tagad zinu – kā minimums nedrīkstu aizmirst nākamgad savu Antoniju apsveikt Starptautiskajā Sieviešu dienā.
