– Tas nav tā, kā jūs iedomājaties! Pavisam ne, – viņa atkārto jau kuro reizi, bet tālāk paturpināt domu nesteidzas.
– Kāpēc tad viņš tā izturas? It kā mūsu te nemaz nebūtu! It kā te būtu tukša vieta, – iekarst Velta, un, atskanot šim jautājumam, arī es sajūtos mazliet aizskarta.
– Nē, nē! Tas noteikti nav tā, kā jums izskatās! – Inguna vēlreiz noliedz mūsu aizdomas, kas šķiet pilnīgi pamatotas. – Viņš tikai ir…
Ieinteresēti lūkojos Ingunas acīs, gaidot paskaidrojuma turpinājumu, bet tas atkal iestrēgst. Nesaprotu šo mīklaino klusēšanu, tāpēc vēlreiz paskatos uz koridora pustumsā redzamo vīrieša muguru. Tikko samanāmais siluets, protams, neko nepaskaidro, tāpēc atsaucu atmiņā to bezvārdu dialogu, kas norisinājās, viņam ienākot veikala priekštelpā.
– Tad atkal nedeg? – viņš sveiciena vietā izmeta strupu teikumu, kas laikam jau nemaz nebija domāts kā jautājums, jo, paņēmis no aizdurves saliekamās trepes, viņš lēnīgi tās novietoja zem priekšnama lampas.
Inguna nekavējoties steidzās pie ienācēja, lai izskaidrotu radušos situāciju – nedeg ne tikai šeit, bet arī tur un tur. Noliktavā vispār tumšs kā ellē.
Cik nu viņa spējot saprast no šīm lietām, bojājums izskatoties visai nopietns – visā ēkas labajā spārnā.
Lēnīgi atkabinājis lampas kupolu, pret gaismu aplūkojis spuldzi, vīrietis klusējot to ieskrūvēja atpakaļ – tātad tur viss kārtībā. Ne vārda neteicis, viņš salocīja trepes un devās pie drošinātāju skapja. Nervozs un izvairīgs skatiens tikai īsu mirkli pārslīdēja mūsu mazajai kompānijai, lai gan – varbūt man tikai šķita, ka viņš mūs pamanījis. Ne vārda neteicis, noliektu galvu, vīrietis aizšļūca mums garām, it kā mūsu tur nemaz nebūtu. It kā tur vispār nebūtu neviena, ko pasveicināt vai ar ko pārmīt kādu garāmskrejošu vārdu. It kā mūsu krēsli nestāvētu viņam tikpat kā ceļā un mūsu somas nemaisītos viņam zem kājām. Vienaldzīgi ar kāju pastūmis tās malā, viņš aizslāja mums garām. Dzirdēju, kā Velta man blakus kaut ko noburkšķ zem deguna, taču tobrīd mani vairāk izbrīnīja vīrieša reakcija.
Pirmajā brīdī iedomājos – tā nu gan ir savāda attieksme, lai neteiktu – nepieklājīga, kā to piefiksēja Velta. Varbūt viņam nepatīk svešinieki? Varbūt nevērība ir viņa īgnuma izpausme? Vērīgāk ieskatoties, ievēroju pavisam ko citu – neveselīgi bālu sejas krāsu, viegli saliektu muguru un uz priekšu sašļukušus plecus. Gaitu, kas lika domāt – uz viņa pleciem gulst milzīga, pēdējiem spēkiem paciešama nešļava. Vaicājoši palūkojos uz Ingunu – kā tad tā? Kāpēc acīmredzami pārgurušam vai slimam cilvēkam brīvdienā neļauj atpūsties? Vai tiešām nav neviena cita, kam palūgt palīdzību? Tobrīd viņa manu skatienu nemanīja, jo aizsteidzās pakaļ vīrietim.
– Noliktavā! Svarīgi novērst katastrofālo situāciju noliktavā! – dzirdēju viņas balsi. – Ir pilnīgi neiespējami uz tausti atšķirt dažādās miltu pakas, konservu burkas un bundžas, un kur nu vēl grādīgā pudeles! Apžēlojies par mani! Pircēji mani negrib saprast!
Šajā brīdī gaidīju kādu joku vai vismaz jebkādu vārdu pārmaiņu, kas šādās situācijās parasti neizpaliek, bet, izņēmis no kabatas lukturīti, vīrietis uzspīdināja sīku gaismas staru un klusējot iegrima tumsā. Ar bažām ieklausījos apkārtējās skaņās, it kā gaidīdama dobjus būkšķus, stiklu šķindas vai vismaz lielai daļai vīriešu raksturīgos lamuvārdus. Klusums. Ingunas tērgāšana uz noliktavas durvju sliekšņa, tikko sadzirdami soļu švīksti, lampas kupola vītnes griezīgā skaņa un – viss.
– Nekā nebūs,- apsēdusies savā vietā, Inguna smagi nopūtās. – Es taču teicu – tas ir visā ēkas labajā spārnā.
– Viņš ir elektriķis? – bažīgi pajautāju.
– Kāds elektriķis? Kā tu domā, kur mums te čuhņā ņemt elektriķi! – Inguna uzsprēgāja. – Vienīgais elektriķis jau pirms trim gadiem uz ārzemēm aizbrauca. Tagad tur ģimenei naudu pelna.
– Un kā tad… – gribu pajautāt par tikko redzētā vīrieša praktiskajām iemaņām, bet tieši tobrīd viņš iznira no noliktavas tumsas un, galvu pieliecis, aizvēra aiz sevis durvis.
– Nekā? – bezcerības pilnā balsī Inguna jautāja.
Tikko pamanāmi nogrozījis galvu, vīrietis atmeta ar roku un lēniem soļiem aizšļūca mums garām. Pie ārdurvīm viņš vēlreiz noklikšķināja elektrības slēdzi, un no priekšnama mums uzmirkšķināja vientuļas spuldzes gaisma.
– Tā ir lampa no kreisā spārna, – gurdeni paskaidroja Inguna. Brīdi ieklausījusies, tomēr cerīgi piebilda:
– Varbūt viņš tomēr kaut ko izdomās…
Mirkli pastāvējis pie sliekšņa, vīrietis vēlreiz pagriezās atpakaļ un šļūcošiem soļiem ieslīdēja koridora pustumsā. Savāda nemiera urdītas, saskatījāmies – laikam jau arī Veltas domās bija modušās bažas par vīrieša veselību. Nojautu, ka mana paziņa kā mediķis jau saskatījusi virkni risināmu problēmu.
– Kas te galu galā notiek? – savilkusi pierē dziļu rievu, viņa aizdomu pilna vēršas pie Ingunas.
Un Inguna jau kuro reizi skaita:
– Nē, nē! Tas nav tā, kā jūs iedomājaties! Pavisam ne! Viņš nav nepieklājīgs! Viņš nav arī slims! Viņš vienkārši nedabū izgulēties!
Nepārspīlēšu, sakot, ka manas un Veltas acis izpletās kā lielas mēteļa pogas.
– Un kur tad problēma? Kas viņam neļauj gulēt? Lai taču izguļas! – izsaucamies viena caur otru.
Inguna saminstinās, laikam jau nesaprazdama, kā uz šiem jautājumiem tā vienkāršāk atbildēt.
– Nu, vispār jau… – viņa sāk, bet nepabeidz.
Strauji pieceļas no krēsla, aiziet līdz durvīm, ielūkojas koridora pustumsā un steidzīgi nāk atpakaļ.
– Erikam nepatīk, kad es par viņu runāju, un es nevaru atļauties viņu aizvainot, – Inguna pusbalsī sāk bērt vārdus kā pupas. – Viņš mūsu miestā tāds vienīgais, uz kuru var paļauties. Vienīgais, kuram vēl kaut ko var palūgt izdarīt un ticēt, ka izdarīs. No pārējiem večiem, cik nu te vēl dzīvotāju palicis, reti kurš vairs spēj naglu sienā iedzīt. Vieni to nevar vecuma pēc, citi pēdējās prāta un spēka paliekas nodzēruši līdz baltām pelītēm. Slienājas gar veikala stūriem un mango tukšās pudeles, – Inguna simboliski nospļaujas. – Būtu labāk gājuši zemi rakt!
Piebīdījusi savu krēslu tuvāk galdam, viņa mudina mūs pieliekties tuvāk un turpina:
– Pašas labi zināt, cik tādā miestā darba vietu. Skolas vairs nav, aptiekas un slimnīcas nav, palicis viens gateris ar pāris strādniekiem. Kādu te vairs darbaspēku gaidīt? Tie paši, kuri vēl kaut ko centās un gribēja savās mājsaimniecībās izaudzēt, nolaida rokas un aizbrauca prom. Eriks palika. Viņam galdnieka izglītība, zelta rokas un nepatika pret alkoholu, tāpēc viņu oficiāli noformēja kā pašvaldības darbinieku. Būtībā – remontstrādnieks uz pusslodzi. Budžets vairāk neatļaujot.
Bet kurš normāls cilvēks mūsdienās ar pusslodzes algu var izdzīvot? Eriks meklēja un atrada papildu darbu citā pagastā – privātā uzņēmumā par elektriķi, uz pusslodzi. Pirms tam izgāja kursus, dabūja sertifikātu, un tagad vismaz ir pie kā vērsties pēc palīdzības. Sākdams tur strādāt un ik pārdienas šurpu turpu braukādams, satika paziņas. Tie Erikam piedāvāja galdnieka vietu, bet arī uz pusslodzi.
Es neatceros, kurā brīdī viņam pielipa tā muļķīgā iesauka – vīrietis uz pusslodzi. Vienkārši kādā dienā dzirdēju, kā veči veikalā pasmējās: “Ko nu mums prasi! Meklē vīrieti uz pusslodzi! – “Kas tas tāds?” – “Kā, tu nezini? Ēēē, neatceros vairs vārdu… Nu, tas, kurš visur kur strādā uz pusslodzi!”
Līdz šim domāju, ka mūsu miestā visi Eriku ciena, vismaz sievietes. Ja kādai ko ievajagas, tūlīt meklē Erika zelta rokas, un viņš, kā tāds muļķis, nespēj atteikt. Un kā gan tu atteiksi, ja kaimiņienei cirvim vajadzīgs jauns kāts vai durvis krīt no eņģēm ārā, ja loga rāmis sašķiebies vai sētu vajag salabot. Tādu it kā vienkāršu vajadzību vecās mājās ir bez skaita, bet – no kā prasīt palīdzību, ja mājās vairs nav īsta darītāja? Sociālos darbiniekus visiem nepiestiprināsi, turklāt ar remontdarbiem viņi tāpat nenodarbosies.
Tā iesauka… Visticamāk, tie paši veči, kuri paši vairs nespēja neko padarīt, bet redzēja, kā Eriks labo viņu nepadarītos darbus, tad nu arī sāka mēles trīt. Aiz sava slinkuma, skaudības un nenovīdības.
Tikai nedomājiet, ka Eriks kāds mantrausis! Savulaik paņēmis uz kredīta lauksaimniecības tehniku, vēl joprojām visiem spēkiem cenšas noturēt savu saimniecību. Nezinu gan, cik ilgi viņš tādā ritmā izturēs. No viena darba uz otru, kur vispārējās līdzekļu ekonomijas rezultātā daudz kas nemitīgi lūst un plīst. Tad vēl tā galdniecība, kur viņš reizēm paliek līdz vēlam vakaram…
Tepat netālu Erikam pašam paliela saimniecība, tur arī pietrūkst darbaroku. Pa brīvdienām gan piepalīdz meita, bet tā jau vēl tikai studente. Cik gan daudz no meitenes var prasīt? Sieva, nespēdama pavilkt mājas soli, sakravāja čemodānu un aiztraucās uz ārzemēm. Tie paši veči smējās, ka drīzāk viņai nepieticis ar vīrieti, kas gan jau visās jomās esot spējīgs tikai uz pusslodzi. No sievām dzirdēju, ka Irēna Vācijā pelnot labu naudu un netaisoties mājās braukt. Atradusi tur jaunu dzīvesdraugu, nesen ierosinājusi šķiršanos.
Inguna pieklust, mēs aizdomājamies, un man izsprūk skaļa nopūta:
– Un kur te ir izeja? Kurš viņam varētu palīdzēt? Vai vispār kāds domā par tiem vīriešiem, kuri laukos pašaizliedzīgi velk smagu fiziskā darba slogu, lai tikai spētu uzturēt māju, ģimeni? Lai vēl kaut kā šeit, pie zemes, noturētos! Kāds tur brīnums, ka daudzi pagurst un aizbrauc…
– Starp citu, es arī Erikam maksāju par pusslodzi, – Inguna piebilst. – Cenšos pārāk nenostrādināt, lai gan arī man pietrūkst sakarīga vīrieša palīdzības. Manējam jau arī sirds neizturēja šo nežēlīgo dzīves ritmu…
Pieklustam, jo labi atceramies Roberta plato smaidu, mūžīgo optimismu un negaidīto ziņu par viņa nāvi. Pārāk agri. Ja dzīve viņu būtu pasaudzējusi, viss tagad būtu daudz citādāk. Pilnīgi noteikti.
Nepamanu, pa kuru laiku telpā iezadzies negaidīts vēsums. Pēc brīža to sajūtu arī plaukstās, tāpēc instinktīvi sakļauju tās ap kafijas krūzi. Tad attopos – tā jau sen atdzisusi. Laiks doties mājup. Pēkšņi telpa pielīst ar dzeltenu gaismu, un līdz ar vakara tumsu atkāpjas arī skumjās domas. Pārsteigtas atliecam galvas. Inguna strauji pieceļas un steidzas uz durvīm.
– Gatavs! – atskan kaut kur no sliekšņa puses.
Varbūt tās ir tikai manas iedomas, kuras izraisījis Ingunas stāsts, bet šajā vienā vārdā es saklausu daudz vairāk dzīvības un spara nekā iepriekš dzirdētajā frāzē “Tad atkal nedeg?”. Erikam izdevās! Lai arī cik daudz spēka un pacietības tas prasīja, viņam izdevās.
– Ko gan mēs bez tevis, Erik, darītu! – dzirdu Ingunas balsi viņpus sliekšņa. – Tu taču esi mūsu zelta fonds! Tev vajadzētu uzcelt pieminekli! ◆
