Šos vārdus var teikt par mūsu izcilo novadnieku, pirms 140 gadiem (1862.gada 25.aprīlī) Tirzas “Krācēs” dzimušo Jāni Misiņu.
Šos vārdus var teikt par mūsu izcilo novadnieku, pirms 140 gadiem (1862.gada 25.aprīlī) Tirzas “Krācēs” dzimušo Jāni Misiņu.
Šobrīd Misiņa bibliotēka Rīgā ar vairāk nekā 800 000 iespieddarbiem, daudziem rokrakstiem un citām arhivālijām ir bagātākā latviešu grāmatu krātuve.
Grāmatās pārvērsta tauta
Atzinīgi vārdi Misiņa mūža darbam veltīti gan Misiņa bibliotēkas viesu grāmatā, gan šai bibliotēkai dāvātajās grāmatās, tāpat rakstos par leģendāro grāmatnieku. Rainis viņu dēvēja par gara gaismas glabātāju. Par gaismas pils sargu viņu nosaukusi Aspazija.
Misiņa darba turpinātājs Kārlis Egle (1887 – 1974) viesu grāmatā ierakstījis visai kautrīgi: “Še ienākot, man atliek tikai mācīties.” Bet mūsu paaudzes prozaiķis Jānis Kalniņš kādā bibliotēkai dāvātā grāmatā ierakstījis: “No Misiņa bibliotēkas cilvēks allaž aiziet projām bagātāks nekā ienācis.” Latviešu literatūras klasiķis E.Virza jautā: “Kas ir Misiņa bibliotēka?” un pats arī atbild: “Tā ir grāmatās pārvērsta un plauktos noguldīta tauta.”
Ir glābšanas enkurs
Misiņa bibliotēka bijusi pēdējais glābšanas enkurs nevienam vien latviešu zinātniekam. A.Birkerts par to rakstījis: “Kad latvju garīgās kultūras pētnieks bija izskraidījis malu malas un nonācis līdz izmisuma robežām, ka robi nav aizpildāmi, tad viņš atcerējās Misiņu, gāja pie tā un trūkstošo droši dabūja.” Tāda pilnība, protams, sasniedzama tikai neatlaidīgā darbā. T.Zeiferts par draugu raksta: “Kad citi pēc dienas darba iet atpūtā, Misiņš iet savā bibliotēkā; kad svētdienas rītā citi iet baznīcā, Misiņš iet uz krāmu tirgu apskatīties, vai tur nav uzklīdusi kāda reta grāmata.”
Pats J.Misiņš sevi reizēm saucis par veco “Krāču” grāmatu rūķi un apzinājies sava veikuma nozīmi. “Meklējiet rakstos!” – tāda devīze bijusi lasāma arī J.Misiņa darbistabā. Rihards Zariņš, kurš zīmējis grāmatzīmes, kādā no tām risina latviešu sakāmvārda “Rīgā cērt, Vidzemē skaidas lec” domu – Rīgā iespiež grāmatas, un daudzas no tām nonāk J.Misiņa grāmatu plauktos.
Riņķa dancis ap bibliotēku
J.Misiņš 1912.gadā izsaka priekšlikumu no Rīgas Latviešu biedrības bibliotēkas un viņa paša grāmatu krājuma veidot vienotu latviešu rakstu bibliotēku, bet ierosme negūst atbalstu, un viņš ar ironiju saka: “Iznāk gan tā gluži latviski, ka man vienam uz savu roku, ar saviem līdzekļiem tas jāveic, ko visa tauta nevar veikt, tas ir, varētu gan, bet nav tās atziņas.” Vai te nav saskatāma līdzība ar tagadējo riņķa danci, kāds izveidojies ap Nacionālās bibliotēkas celtniecību?
Kad 1925.gadā J.Misiņš savu bibliotēku nodod Rīgas pilsētas valdījumā, tur ir jau vairāk nekā 28 000 grāmatu. Par bibliotēkas pārzini kļūst Kārlis Egle, un labi, ka Misiņa krājums nokļūst tādās godīgās rokās.
Puikas gados kaujas grāmatas dēļ
Jau Krišjānis Valdemārs jaunlatviešu laikos atgādināja: “Svarīgs darbs tautai par labu jau nevar citāds būt kā grūts, visu vairāk iesākumā.” Šis teiciens labi saskan ar Misiņa bibliotēkas necilo sākumu. Tēva mājas – Tirzas “Krāces” – J.Misiņa bērnībā nebūt nav grāmatām bagātas. Tēvs Jēkabs mācījies rakstīt uz bērza tāss, jo papīru nopirkt bijis par dārgu. Kopā ar kādu palīgu viņš rokrakstā pārrakstījis 1817.gadā izdoto “Jaunu labu ziņu un padomu grāmatu”, jo drukātu eksemplāru nav varējis nopirkt. L.Hērvāgena sastādītās “Skolas maizes” dēļ J.Misiņš puikas gados pat sakaujas ar ganu zēnu Piparu Janci. Lai puikas nomierinātu, tēvabrālis Andrievs katram iedod atsevišķu grāmatu. Kaut tik vien kautiņu būtu kā par kādu grāmatu!
Slimo kāju dēļ Misiņu Jānis tikai pāris mēnešus pabijis īstā skolā – viss pārējais ir pašmācības ceļā sasniegts. Zēnu spārno Ernesta Dinsberga tulkotais pamācošais stāstiņš par Valentīnu Divālu, kas no zemnieka dēla kļuvis par akadēmijas profesoru. “Es nu arī gribēju būt par zēnu, kas prātīgi valkā savu no tēva dabūto grasi,” vēlāk atceras J.Misiņš. Tirzas gadatirgū pirktā sentimentālā ziņģe par Kārli un Anniņu kļūst par vienu no viņa pirmajiem ieguvumiem. Viņu rosina K.Valdemāra teiktais, ka, jo mazāka tauta ir pēc skaita, jo vairāk jācenšas, ka pie izglītības tiktu visi tās garīgi apdāvinātie locekļi. Viņš mudina uz lieliem darbiem, un arī J.Misiņš grib savā dzīvē darīt lielas lietas, proti, savākt visas latviski un par Latviju izdotās grāmatas.
Jaunībā maļ uz vairākiem gaņģiem
Misiņa bibliotēkas tapšanā K.Valdemāra nozīme ir tiešām liela. Viņa J.Misiņam rakstītās vēstules vēl tagad atrodamas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas (LAB) Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Ja nebūtu K.Valdemāra padoma, “diez vai būtu savos jaunekļa šaubu un meklējumu gados tik drīz un tik droši izšķīries par savu galveno dzīves uzdevumu” vēlāk atzina J.Misiņš. Jaunībā viņš, kā saka, maļ uz vairākiem gaņģiem. Strādā aptiekā, lai vēlāk varbūt studētu par farmaceitu vai ārstu. Krāj folkloru un vairāk nekā 1000 tautasdziesmas nosūta Fricim Brīvzemniekam un K.Baronam. Arī viņa pirmā publikācija 1888.gadā “Austrumā” ir ne par grāmatām, bet gan par tautasdziesmām.
Jaunais Misiņš ir arī skanīgs tenors toreizējā Tirzas korī, kas 1880.gada Rīgā dziedāšanas svētkos dziesmu karā izcīna 3.vietu.
Jau agri uzplaukst arī viņa jaunības mīlestība pret Annu Jaunzemi, vēlāko Misiņu, un dzīvesbiedres piemiņai veltīts J.Misiņa “Latviešu rakstniecības rādītāja” 2.sējums (1927).
Laikmetā, kad “tautiskā kustība iet pār Vidzemi dziedādama”, lieti noder K.Valdemāra padoms dibināt pagastos lasīšanas biedrības.
Ir saglabājušās pieraksti burtnīcās, kas rāda, ka tirzmalieši grāmatas no J.Misiņa lasīšanai saņēmuši jau pirms oficiālās bibliotēkas atvēršanas 1885.gada rudenī. Izdotās atļaujas tulkojumā no krievu valodas skan: “Uz Tirzas pagastā, Valkas apriņķī pierakstītā zemnieka Jāņa Misiņa lūgumu Vidzemes gubernators ar šo paziņo, ka viņam atļauts atvērt Tirzas pagastā lasāmu bibliotēku ar negrozāmu nosacījumu, ka viņam pašam jābūt par tās atbildīgo vadītāju un ka viņš šādu atbildību neuzliek citai personai bez gubernatora valdes atļaujas.” J.Misiņa arhīvā LAB saglabājies “Rādītājs par “Krāču” J.Misiņa grāmatu krātuvi”, kur kaligrāfiskā rokrakstā fiksēti pirmie 500 bibliotēkas sējumi (ar 782 iespieddarbiem). Bet Lejasciemā (1892. – 1905.) Misiņam jau ir kādi 5000 sējumi, par Rīgu pat nerunājot.
Īpaša vieta kultūrvēsturē
J.Misiņš ieņem īpašu vietu Latvijas kultūrvēsturē. Vācot visus latviski izdotos iespieddarbus ar mērķi saglabāt tos nākamām paaudzēm, izveido bagātāko latviešu grāmatu krātuvi – Misiņa bibliotēku. Viņš devis milzīgu ieguldījumu arī latviešu bibliogrāfijas zinātnē, publicējis ap 80 nozīmīgu rakstu par grāmatniecības un literatūras vēstures jautājumiem. Vācis folkloru, K.Barona “Latvju dainās” ievietots vairāk par 1000 Misiņa savākto tautas dziesmu. Bijis bibliotekārs ne tikai savā, bet arī valsts, Rīgas pilsētas, Rīgas latviešu biedrības bibliotēkās. Par sevi viņš, pārdomājot mūža veikumu, rakstīja: “”Krāču” vecais grāmatu rūķis nepazīst miera un pieticības. Reizēm gan, gurdeni kājas vilkdams, es joprojām ložņāju apkārt, kur vien, tā sakot, jūtu grāmatu smaku, un pa vecam paradumam pievācu katru vērtīgu grāmatu, par retumiem nerunājot. Antikvariātos, sīkumu tirgū vai citur paklīdušās grāmatas es kā nomaldījušās avis savācu vienkopus, palaboju apdriskātos sējumus un noliku tos savā vietā, gan jau nākamībā viss noderēs.”
Zīmīgi, ka no Gulbenes novada nācis arī J.Misiņa darba turpinātājs – druvēnietis Kārlis Egle. Ar viņu kopā 1966.gada pavasarī veidoju pirmo Druvienas muzeja ekspozīciju kādreizējā Knipskas skolā. Sava istaba tur tolaik tika arī J.Misiņam. Atminos vairākkārtējos Dzejas dienu sarīkojumus Tirzā, Druvienā, Gulbenē un “Krāču” dārzā pie piemiņas akmens, ko atklāja 1977.gadā. Tirzas “Krācēs” ciemojušies daudzi kultūras darbinieki. Žēl, ka līdz ar “Krāču” juridiskā statusa izmaiņām, likumīgajiem mantiniekiem atrodoties ārzemēs, radušās problēmas, kas negatīvi ietekmējušas šo māju saglabāšanu. Bet, lai arī kam mājas piederētu, mūsu kopējais lolojums nedrīkst iznīkt.
Šobrīd dzīvojam vairāk savrup. Rīdzinieki ar savām rūpēm Rīgā, gulbenieši ar savām. Pirms vairākiem gadiem arī es mudināju gulbeniešus saglābt Gulbenes – Alūksnes bānīti. Prieks, ka tas izdevies. Ar gribasspēku, milzīgām pūlēm, atbildības sajūtu par kultūras vērtībām var sasniegt cerēto.
1926.gadā kāds somu zinātnieks no Helsinkiem rakstīja: “Apbrīnoju tā vīra enerģiju un dzimtenes mīlestību, kas savācis savai tautai šādu milzīgu nacionālu pieminekli. Cik man zināms, šāds piemērs ir vienīgais.”
