Rīts Āboliņu ģimenē sākas ar stresiem un īgnumu, kaut Valda cerējusi šo dienu pavadīt mierīgā noskaņā ģimenes vidū.
Rīts Āboliņu ģimenē sākas ar stresiem un īgnumu, kaut Valda cerējusi šo dienu pavadīt mierīgā noskaņā ģimenes vidū. Svētdienas vairs nebija tās labākās nedēļas dienas, un šorīt viņa mēģinās atrast pareizo atslēdziņu gan uz vīra, gan dēla sirdi. Cerams, ka vēl visu varēs labot! Valdai vajadzētu ar vīru no sirds izrunāties! Piesēsties pie svētdienas brokastu galda un vismaz vienam uz otru draudzīgi paskatīties. Tas būtu pirmais solis uz sarunu.
Tomēr, kas tev deva! Vīrs šorīt izskatās īgns un saērcināts. Valda var tikai nojaust, ka īgnuma cēlonis ir viņu ne tik gludās intīmās attiecības. Nekas, burtiski nekas jau ilgstoši starp viņiem nenotiek: ne romantiski vakari, ne mīļas parunāšanās. Arī tuvības brīži ir reti un pavirši. Tikai tāda kopā savelšanās… Valdai radušās aizdomas, ka Viesturam uzradusies mīļākā. Vai ar savu septīto prātu, ar savu sievietes intuīciju tas jau ir jūtams? Ko citu gan domāt, ja vīrietis vēl labākajos gados ir tik atturīgs un izliekas nesaprotam viņas mīļos mājienus, uzvedinošās runas, nepamanot arī to, cik daudz viņa pūlējusies, lai būtu labā formā un izskatītos pievilcīga. Protams, tikai uz aizdomu pamata uzsākt strīdu būtu stulbi – tā var vairāk zaudēt nekā iegūt. Intuīcija reizēm var arī pievilt, un paļauties tikai uz pieņēmumiem Valda baidās. Sacelt vētru ūdens glāzē ir pats vienkāršākais, un to var izdarīt pāris minūšu laikā. Divdesmit laulības gados viņa ir mācījusies nestrēbt karstu, pauzēt un padomāt, vai strīds ir tā vērts… un sievietes gudrība līdz pagājušajam rudenim ir bijusi viņas trumpis. Tad pēkšņi it kā bez iemesla viss pamazām sagāja grīstē. Toreiz viņi iegādājās datoru un ģimenē ienāca jaunas izklaides, un pavisam nemanot viņi aizvien mazāk laika pavadīja kopā, izpalika sarunas, iezagās nemotivēts īgnums un dators bija nostājies ģimenes centrā. Bija jādomā, ka gudrais monstrs ir nervozitātes izplatītājs. Viesturs arī šodien likās no gultas izkāpis ar kreiso kāju. Viņš gan datoru dzīvoklī lietoja visretāk.
“Kur, velns, tu esi nogrūdusi manu telefonu? Vienmēr krāmējies un dzenā tos savus iedomātos putekļus, un pēc tam neko vairs nevar atrast! Cik reizes neesmu teicis, lai neaiztiec manu galdu!” Viesturs šķendējās, haotiski pārkrāmēdams uz sava darbgalda paša sakrautos papīrus. “Es vakar telefonu noliku pa rokai, bet tagad neredzu. Tu droši vien to esi ierakusi vai noslēpusi. Varbūt tevi interesē, kam es zvanu? Man arī svētdienās jākārto svarīgas lietas! Kur ir tas telefons? Pasaki beidzot!” Viesturs liekas uzvilcies un kašķīgs.
“Tikko no gultas, un jau “mobiļņikam” obligāti jābūt pa rokai? Kādas svarīgas lietas svētdienas rītā tev jākārto? Nu nestreso, paēdīsim brokastis, parunāsimies! Ne es tavu telefonu pētu, ne mani interesē, kam zvani. Mēs taču viens otru nespiegojam. Vai tu tiešām domā, ka varu tik zemiski rīkoties?” Valda cenšas īgno vīru mierināt, pat pietuvojas, kā noglāstīt gribēdama: “Šodien ir svētdiena, un, piedod, “mobiļņikam” arī vajag atpūtu. ?
(Turpmāk vēl)
Cik var! Pats saki, ka puika bez telefona pat uz tualeti neiet. Kāds tu esi piemērs? Pasludinām telefoniem svētdienas pauzi un paskatāmies viens uz otru, lūdzu, mīļais! Es jau pankūkas iejaucu. Uģis pasūtīja saldējuma kokteili. Vai tiešām tev telefons kā pielaulāts? Liekas, to mūžīgo mobilo sakaru dēļ tev nav labu laiku ienācis prātā pajautāt, vai arī man nav nepieciešama tava uzmanība. Nu noliku es to telefonu tālāk no acīm, lai kaut svētdienas rīts ir bez mūžīgā pavadoņa. Kad tev zvanīs, dzirdēsi, jo ārā es to sasodīto aparātu neizmetu, pat nenoslēpu. Būs dzirdams, ja kāds zvanīs.”
“Noliki? Noslēpi? Kāda starpība! Tūliņ atdod! Teicu, ka svarīga saruna! Uģi, padod savu telefonu, es tūliņ uzzvanīšu, kur māte manu iegrūdusi,” Viesturs uzrunā dēlu, kurš pavisam samiegojies ienācis virtuvē.
“Nevaru tā uz sitiena tev savu padot, nosēdušās bačas… tikko iespraudu uzlādēt. Piezvani no mammas telefona!” un dēls ieiet vannas istabā.
“Man telefons, starp citu, palika darbā. Un varbūt tas ir sākums svētdienās arī man aizmirst par zvaniem. Lai kaut pāris stundas ir miers! Aiziesim kaut kur visi kopā un iztiksim bez mobilajiem sakariem! Vai mums mobiļņiks liekas svarīgāks par ģimeni un mēs nespējam bez mūžīgajām telefonsarunām kopā paēst svētdienas rītā brokastis?”
Tomēr Viesturs klusējot turpina sava galda pārkrāmēšanu, un viņa kustības kļūst arvien nervozākas, un Valda nenociešas, pievienodama teiktajam neapmierinātu žestu:
“Nu, paņem to savu telefonu un zvani, ja jau bez zvaniem nespēj uzsākt dienu! Telefons ir tavas jakas kabatā koridorā, tā ka runā vesels! Draudziņš tevi gaida! Esam izbojājuši svētdienas rītu! Kā es ienīstu mūžīgos zvanus, un iezvana melodiju arī esi nomainījis uz drausmīgu – skan kā kara taure! Tas vien jau tracina.”
Viesturs, uzvilcis virsjaku, ar troksni piesit dzīvokļa durvis un iesēžas mašīnā, kas zem loga visu nakti stāvējusi.
Valda redz, kā viņš, ērti iezvēlies priekšējā sēdeklī, pacēlis telefonu pie auss, runā. Viņi dzīvo pirmajā stāvā, un var skaidri redzēt, ka Viesturs smaida, ilgi klausās, tad atkal smaida. Tas neizskatās pēc lietišķas dienesta sarunas. Smaids liekas pārāk intīms, un, visdrīzāk, tā var runāt tikai ar sievieti. Saruna nav dzirdama, un Valda atiet no loga: viņa taču nav nekāds spiegs! Labāk vīra emocijas neredzēt. Pacietība un iejūtība ir lietas, ko viņa sevī līdz šim vērtējusi visaugstāk: mieru, tikai mieru! Vēl nekas nav noticis, varbūt tūliņ Viesturs atgriezīsies dzīvoklī un incidents netiks pat pieminēts. Viņa ir gatava asos vārdus aizmirst. Uģis ir pazudis savā istabā, un Valdai neatliek nekas cits, kā samierināties, ka katram šodien ir savi personīgie plāni, un viņas labie nodomi ir izplēnējuši… Trūkst tikai tas, lai viņa sāktu šorīt audzināt arī dēlu. Pamācības un moralizēšana sen vairs puikam neder, kaut gribētos zināt, uz kurieni šodien Uģis gatavojas doties. Izjautāt, kur viņš ies un ko darīs, Valda neuzdrīkstas, tad arī Uģis var aizcirst aiz sevis durvis. Raksturs puikam nav no mīlīgākajiem: tāds pat ātrs kā tēvam, un tēvs šorīt parādīja piemēru.
Ārā iestājies pavasaris un, liekas, katrs stāds, katra, pat visniecīgākā zālīte ir saslējusies pretim saulei, un cilvēks ir dabas daļa, vajadzētu taču šādā dienā baudīt dabu, noreibt no pavasara smaržām un putnu dziesmām. Gaismas pielietā pasaule šorīt ir kā pretstats Āboliņu ģimenes nervozajam noskaņojumam.
“Te tev nu bija: kopīgās brokastis, svētdienas sarunas un ģimenes idilles ilūzija, pastaigas mežā un vakars divvientulībā!” Valda pie sevis pukojas, karstā pannā ieliedama iejaukto pankūku mīklu. Dzīvoklis piesmaržo ar svētdienai raksturīgo aromātu. Ka maltītei pievienosies dēls, ir pats par sevi saprotams, taču, spriežot pēc Viestura saērcinātās rosības, viņam brokastu pankūkas bijušas nebijušas. Viesturs, pat neienācis dzīvoklī, aizbrauc, turklāt uzdodot tādu gāzi, ka mašīna tikpat kā palecas. Valda pietiekami labi pazīst savu pielaulāto, un nojaušams, ka viņš savu svētdienu ir ieplānojis citādāk nekā viņa domāja. Viss abu savstarpējās attiecības pamazām vien saiet galīgā tūtā.
