Veterinārārstei I.Mezītei, kas līdz šim sniedza veterināro palīdzību dzīvnieku īpašniekiem Beļavas pagastā, nav atjaunota pilnvara, kas dod tiesības ņemt asins paraugus lopiem, būt klāt lopu atnešanās brīdī, izdarīt vakcināciju pret trakumsērgu.
Veterinārārstei Ilzei Mezītei, kas līdz šim sniedza veterināro palīdzību dzīvnieku īpašniekiem Beļavas pagastā, nav atjaunota pilnvara, kas dod tiesības ņemt asins paraugus lopiem, būt klāt lopu atnešanās brīdī, izdarīt vakcināciju pret trakumsērgu, kā arī veikt ārstēšanu.
Kāpēc tā noticis, I.Mezīte interesējusies Pārtikas un veterinārā dienesta Gulbenes pārvaldē. Viņai solīts konkrētu atbildi dot tikai pēc mēneša, tāpēc veterinārā speciāliste lūdz laikrakstā publicēt viņas vēstuli.
“Ir savāda sajūta, kad tu ienāc telpā, kurā visi tevi pazīst, bet tu neesi gaidīta. Sarunas pārtrūkst, iestājas pauze. Klusums…
Tā – savādi – jutos pēdējā veterināro atskaišu nodošanas dienā, jo biju vienīgā nepilnvarotā veterinārārste starp pilnvarotajiem kolēģiem. Jutos lieka, jo līdz šim biju veikusi ar pilnvarojumu saistītos darbus, piemēram, ņēmusi lopiem asinis pārbaudēm, TBC, izmantojusi veterināro apliecību, lai veiktu piespiedu vakcināciju gadījumos, kad ir aizdomas, ka dzīvniekam ir trakumsērga.
Pēc atskaišu nodošanas starp daudzajiem neskaidrajiem jautājumiem man būtisks bija tikai viens. Tas skar dzīvnieku turētājus, kam līdz šim biju palīdzējusi. Saņēmos un vaicāju, pie kura veterinārārsta man tagad jāsūta Beļavas pagasta un citi dzīvnieku īpašnieki? Kurš sniegs veterināros pakalpojumus, kādi atļauti tikai pilnvarotam veterinārajam darbiniekam. To noskaidrojot, domāju, ka būtu godīgi, ja savus bijušos klientus iepazīstinātu ar jaunajiem pilnvarotajiem veterinārārstiem.
Esmu pārliecināta, ka jebkurām pārmaiņām vajadzētu būt vērstām uz problēmu iespējami labāku risinājumu.
Turpmāk pēc palīdzības, mīļie zemnieki, jāvēršas pie veterinārārsta Aigara Malcāna Stradu pagastā, jo viņš spēj ātri noteikt slimības diagnozi un dzīvniekus izārstē. Atskaites viņam palīdzēs sakārtot dzīvesbiedre – arī veterinārārste. Palīdzību neliegs arī veterinārais speciālists Jānis Lesiņš, kurš apkalpo Litenes un Stāmerienas pagastu. Viņš veic arī govju mākslīgo apsēklošanu. Tikt galā ar atskaitēm viņam palīdz sieva Elita, kura strādā aptiekā “Faunā”. Piebildīšu, ka Jānis patiesi ir drosmīgs kolēģis, jo vienīgais pēc atskaišu nodošanas nebaidījās pienākt, lai aprunātos. Norunājām tikties vēl, bet bija 1.aprīlis, iespējams, ka viņa izteikums – visu apspriest, bija aprīļa joks. Varat vērsties arī pie veterinārārsta Vitālija Dekšņa, kas strādā Lizuma pagastā, bet ir kādreizējais beļavietis. Domāju, ka trīs speciālisti varēs labi sastrādāties un spēs paveikt to, ko nespēju paveikt es viena.
Visi trīs vīrieši ir ar pietiekamu veterinārā darba pieredzi. Līdzīgi kā šiem kolēģiem, arī pārējām pilnvarotajām veterinārajām speciālistēm, kuras nepiedalījās mana pilnvarojuma “izsoles konkursā”, novēlu katrai trīs vīriešu spēku, izturību un lojalitāti. Ja esmu jebkādā veidā kādā izraisījusi dusmas vai naidu, tad atvainojos, jo tas noticis negribot. Man ir būtiski sadzīvot ar savu sirdsapziņu 24 stundas diennaktī, tāpat kā ar savu darbu. Centos palīdzēt, kā mācēju un pratu. Paldies visiem, kas man ir jebkādā veidā palīdzējuši.
Tikai pēc mēneša uzzināšu, kāpēc ar mani netika parakstīts pilnvarojuma līgums, tāpēc uzskatu, ka būtu godīgi, ja es nenodarbotos ar lauksaimniecības dzīvnieku ārstēšanu. Vienīgais, ko vēlos, lai Dievs man dod spēku atteikt palīdzības sniegšanu, kad to lūdz kāds izmisis dzīvnieka īpašnieks.
Aprīlis ir laiks, kad meklēs kļūdas manā darbā un dokumentos. Nešaubos, ka tās atradīs, jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Par to, ka patiešām labāk ir neko nedarīt, es pārliecinos gandrīz katru dienu. Lai visiem prāts būtu mierīgs, labprātīgi atzīšos, ka Lieldienās izdarīju pārkāpumu – 30.aprīlī tomēr “iebraucu” cita veterinārārsta darbības teritorijā.
Pirmpiene Vara ar inventāra numuru LV 014427418657 gribēja laist pasaulē teļu pa ļoti šauru dzemdību taciņu. Palīdzēt bija mēģinājusi lopiņa saimniece un kaimiņš, bet nekā. Tika zvanīts man. Mani vārgie iebildumi, ka nav laika, ka jākārto dokumenti, ka vakarā pagasta deputātiem ir pasākums, lai vēršas pie cita veterinārā speciālista, tika noraidīti. Braucu palīdzēt. Sešas stundas ilga cīņa par to, lai Vara varētu atbrīvoties no Varoņa, tā nosaucām teliņu, kurš, pateicoties Lieldienu brīnumam, izdzīvoja. Šaurās dzemdību taciņas vietā bruģēju ķeizarisku ceļu caur govs kreisajiem sāniem. Operāciju zāle atradās lielā šķūnī pie durvīm. Pēc uzvaras biju slapja, nosalusi, ar jautājuma zīmes veidā saliektu muguru.
Par otra mana pārkāpuma iemeslu kļuva kāda Zvaigznes ielā dzīvojošas saimnieces kaza bez krotālijām ausīs, kas visu nakti bija nomocījusies, lai laistu pasaulē kazlēnu. Diemžēl nekas cits neatlika, kaziņu vajadzēja operēt. Pēc ķeizargrieziena pasaulei sevi pieteica balts Jūdass, raiba Lēna un Magde. Pēc dažām dienām uzzināju, ka kaza aizgājusi ganīties citos “medību laukos”. Braucot mājās, atkal atskanēja zvans, izmisusi saimniece lūdza palīdzēt, jo govs nevar atnesties. Tikai ne to! Ja nu atkal jāgriež? Mēģināju rast dažādus argumentus, lai nebrauktu, bet neviens nelīdzēja. “Visu nokārtosim, visu izdarīsim, tikai atbrauc!” lūdzās govs īpašniece. Braucu atkal un palīdzēju pasaulē nākt Magdalēnai. Ceru, ka no viņas izaugs skaista, pienīga govs. Veicu arī “pīrsingošanu” visiem saimnieces liellopiem. Pa ceļam uz mājām, kā biju solījusi, bet pret pašas gribu, izvakcinēju pret trakumsērgu vairākus suņus un kaķus. Tas ir vēl viens nepilnvarotās veterinārārstes pārkāpums.
Nogurusi un bezspēkā, stāvot savas mājas pagalmā, atcerējos veterinārārsta Heriota vārdus, kurš teicis, ka “pasaulē noteikti pastāv daudz iespēju vieglāk nopelnīt dienišķo maizi, nekā laukos strādājot par veterinārārstu, jo tas ir smags, netīrs darbs, pārpilns ar traumatiskiem incidentiem 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā”.
Iepriekš teiktā nolūks nav izraisīt cilvēku žēlumu pret mani. Tas nav vajadzīgs, esmu stipra morāli, domāju – arī fiziski, jo Lieldienu rītā kaila stāvēju “Priedkalnu” mājas avotā un ieskatījos acīs saulei. Tā bija pasakaina sajūta, tikai žēl, ka man nav vīriešiem atvēlēto fizisko dabas dotumu, jo šā trūkuma dēļ tiku izslēgta no pilnvarojuma spēles. Vienīgais, kas man tagad jāiemācās – iespējami biežāk atteikt palīdzību mājdzīvnieku saimniekiem.”
Ar cieņu un smaidu – Ilze Mezīte, veterinārārste
**
Pārtikas un veterinārā dienesta Gulbenes pārvaldes vadītāja Dzidra Gala paskaidro, ka konkrētu atbildi veterinārārstei Ilzei Mezītei dos pēc mēneša, pirms tam konsultējoties ar Pārtikas un veterinārā dienesta juristiem.
