Pirmdienas rīts sākas trauksmaini – ir atgriezusies darbā kolēģīte, kura trīs nedēļas bijusi atvaļinājumā, gatava darboties un arī mūs, pagurušos, dzenāt. Baltā blūzītē, kas izceļ skaisto iedegumu, persikkrāsas svārciņos līdz celītim, smaidoša. Mēs, bālie biroja darbinieki, secinām, ka viņas apmeklētā solārija lampas ir bijušas pavisam jaunas.
Viņas iedvesmota, mēģinu beidzot reģistrēties savam atpūtas braucienam, bet tas beidzas neveiksmīgi – vēlme nosūtīt datus iesprūst kaut kur starp datoru un plašo internetu. Kolēģu dzēlīgās piezīmes, ka tā ir zīme atcelt manu atvaļinājumu, nemaz nepalīdz.
Labi, ka cilvēkiem ir bērni, turklāt visbiežāk nesalīdzināmi gudrāki par mums pašiem – ideja instalēt telefonā aplikāciju, jo tās darbojas kvalitatīvāk, vainagojas ar manu smaidu un biļetēm turp un atpakaļceļam rokā. Uzvaroši metu skatu apkārt. Zinu, ka tas ir ļauni, jo brīdī, kad es gozēšos Itālijas saulītē, kolēģi vēsināsies pie gaisa ventilatoriem mūsu pašu kabinetos, domās tik par jūru vai vismaz vēsu dušu.
Vērojot laikapstākļus, kas valda pie mums un pasaulē, ir skaidrs, ka vasaru meklēt noteikti nekur nav jābrauc, bet jābauda tepat. Ja vien nebūtu mazdārziņa loki, kas ik dienu skaļā balsī brēc: “Aplaisti mani!” – varētu arī nekur nedoties. Būtībā bēgu no ikdienas skrējiena ar lejkannu.
Nē, nav tik ļauni, jo, kad saņēmu no meitas uzaicinājumu doties kopīgā ceļojumā, ārā valdīja decembra sals. Laikus izplānots brauciens dod iespēju sakārtot laika un naudas līdzekļus, disciplinē neizdarīt haotiskus un nepārdomātus pirkumus. Tas, protams, neattiecas uz dziju un puķu stādu izpārdošanām – tad man iestājas prāta aptumsums un visi labie nodomi pazūd.
Pēc vairāku gadu pārtraukuma mans atvaļinājums beidzot būs vasarā, jo parasti es vasarās strādāju. Laikā, kad lielākā daļa kolēģu ir atvaļinājumos, var nesalīdzināmi vairāk izdarīt, sakārtot lietas, kam ikdienā pietrūkst laika, visu izdarot nesteidzīgi.
Un tagad – visi uz jūru sevi lutināt! Visskaistāko un mīļāko – mūsu – jūru ķert sauli!
