Lizuma pagasta kultūras namā jau piekto gadu tradicionāli tika godināti aprīlī, maijā un jūnijā dzimušie dižjubilāri, kuri jau sagaidījuši savu 65, 70, 75 un 80 gadu jubileju. Šoreiz svinīgajā pasākumā piedalījās tikai četri gaviļnieki.
Kā vienmēr goda vietā bija novietota senioru Goda grāmata, kurā katrs jubilārs parakstījās, tika pasniegta arī Goda zīme, skanēja daudz labu vēlējumu, bet par muzikālo sniegumu šoreiz gādāja Lizuma lauku kapela, kas katram gaviļniekam veltīja viņa sirdij tuvāko dziesmu. Starp apsveicējiem bija ne tikai dižjubilāru tuvinieki, bet arī Lizuma pagasta pārvaldes vadītājs Uģis Aigars, senioru aktīviste Dzirkstīte Baltiņa, kā arī kaimiņi un citi paziņas. Svinīgais pasākums nebūtu iedomājams arī bez jubilejas tortes un svecītēm.
Kaut caur puķēm, bet patiesība
Vecākais starp četriem suminātajiem bija Jānis Ziediņš, kurš savu astoņdesmito dzimšanas dienu svinēja jau 21.aprīlī. Sirmais vīrs tāpēc joko, ka esot dzimis starp diviem ne visai labiem vīriem, proti, starp Ādolfu Hitleru un Ļeņinu, kas attiecīgi dzimuši 20. un 22.aprīlī. No viņa gan valstsvīrs neesot iznācis.
“Ir jau patīkams šis godināšanas pasākums. Man tā ir iespēja izrauties no tik pierastās ikdienas un mājas dzīves. Vairāk nekā piecdesmit gadus nodzīvoju kopā ar sievu, bet nu saimniekoju viens pats. Godināšanas pasākumā varēju sevi parādīt un paskatīties uz citiem,” saka Jānis, kuram piemīt lieliska humora izjūta, ko viņš visu mūžu licis lietā, lai caur, kā pats saka, jokiem un puķēm vienmēr visiem teiktu patiesību. Tas ne katram bijis pa prātam. Ticis pat norādīts, ka nav vērts meklēt taisnību. “Kas man nekait, esmu “Ulmaņa prēmijas stipendiāts”, tā sevi dēvēju, būdams pensionārs. Pirms tam ir nācies strādāt dažādus darbus. Divpadsmit gadus biju traktorists, tad aizgāju strādāt par šoferi, bet lielākais darba gadu skaits atvēlēts, strādājot meža darbos. Tas bija tuvāk mājām, varēja arī vairāk nopelnīt. Man ir puse mājas, tāpēc pašam jāgādā malka, kaut kas arī dārzā jāiestāda. Pats sev izaudzēju kartupeļus, sīpolus, nu tā,” stāsta jubilārs, kura vaļasprieks ir makšķerēšana. Jānis mazliet piktojas, ka gadi sākuši darīt savu un viņš ar savu “volgu”, kā lepni tiek dēvēts divritenis, vairs nevarot desmit kilometrus aizbraukt līdz tādai ūdenskrātuvei, kur ķeras zivis. Pie tuvējām neesot vērts kavēt laiku. Ziemā gan piemetoties kompānijā kādam paziņam un uz ezeru prom.
Dzīvei nav ne vainas
Laima Anuška aktīvās darba gaitas, kas sākušās astoņpadsmit gadu vecumā, beigusi tikai pirms deviņiem gadiem. Lielākā mūža daļa atdota zootehniķes arodam gan kolhozā “Spars”, gan pēdējos gados Ilmāra Apsīša zemnieku saimniecībā “Velēna”. “Dzīvoju Velēnā. Ir dārziņš, ir mazmeita, kas jau iet skolā un nav jāauklē, arī dēls tepat tuvumā. Tagad dzīvoju pati sev.
Man ir pretimnākoši kaimiņi. Ja kaut kas vajadzīgs, vienmēr gatavi izpalīdzēt. Pavasarī vienmēr tieku uzaicināta uz talku “Velēnas” fermā. Netieku aizmirsta arī nevienos svētkos. Tiesa, velēnieši laikam ir kūtrāki nekā lizumnieši, jo es īpaši uz dažādiem pasākumiem rautin neraujos. Nebija jau viegli kādus trīs pirmos gadus, kad vairs nestrādāju, skatīties pa mājokļa logu uz fermas pusi. Ar lopiem esmu saistīta kopš astoņpadsmit gadiem, tiklīdz bija pabeigta vidusskola, jo lauksaimniecībā nostrādāti 48 gadi. Laikam nevar tā – vienā darbā visu mūžu. Vajadzēja kaut ko mainīt,” tagad domā L.Anuška.
