Izglītības pārvaldes vadītāja uzskata, ka jāmīl katrs cilvēks. Gulbenes rajona Izglītības pārvaldes vadītājas Liānas Jansones pārziņā ir ne tikai mācību iestāžu pedagogu darbs.
Izglītības pārvaldes vadītāja uzskata, ka jāmīl katrs cilvēks.
Gulbenes rajona Izglītības pārvaldes vadītājas Liānas Jansones pārziņā ir ne tikai mācību iestāžu pedagogu darbs. Viņa jūtas atbildīga par katru bērnu un jaunieti, kas ver skolas durvis, tāpēc ir divkāršs prieks par viņu veiksmēm un sarūgtinājums par neveiksmēm.
“Visiem cilvēkiem, kas atbild rajonā par vienu noteiktu jomu, problēmas ir līdzīgas, bet izglītība ir tik plašs jēdziens, ka vieglāk izdalīt nevis problēmas, bet noteikt virzienus, kuros jāstrādā. Neviens no tiem nav tāds, kur neko nevajadzētu darīt,” saka Liāna. To, ka šodien vārdos sakām vienu, bet darbos pierādām citu, viņa uzskata par valsts politiku.
Sistēma ir smagnēja
“Vārdos mūsu bērni ir gudri, izglītoti, zinoši, prot orientēties visās dzīves jomās. Tomēr mūsu valstī izglītības sistēma ir tik smagnēja, kurā ir daudz grūti atrisināmu vai vispār neatrisināmu problēmu, tāpēc katrā noteiktā ģeogrāfiskā vietā uz tām jāraugās citādāk, lai būtu optimāls risinājums. Tiesa, vārds “optimāls” asociējas ar jēdzienu optimizācija, ko cilvēki saprot, ka kādam būs sliktāk tikai tāpēc, ka ir ievērots taisnīguma princips. Valsts nosaka, kā vajadzētu būt, bet cilvēki, kas dzīvo konkrētās vietās, mēģina rast variantu, kā to izdarīt ar tiem resursiem, kādi ir viņu rīcībā. Tas līdzīgi kā ražošanā. Ražošana ir kā makšķere, bet cilvēkiem jau vajag zivi. Tāpat vecākiem vajag, lai viņu bērni būtu izglītoti un konkurētspējīgi, lai varētu atrast darbu, lai būtu labs atalgojums, lai viņi varētu nokārtot dzīvi. Tikai kā to izdarīt ar esošajām iespējām?” domā L.Jansone un min piemērus par pedagogu kvalifikācijas prasībām, par viņu darba atalgojumu, kas ir neatbilstošs.
Būsim pašpārliecinātāki
“Sagatavot konkurētspējīgu jaunieti ir grūti, jo tad, kad viņam ir 24 gadi un jāsāk iekārtot dzīve, neviens viņam nejautā, kāda atzīme tev bija bioloģijā vai fizikā. Darba devējam būtiski, lai jaunietis būtu atbildīgs, sabiedrisks, kulturāls, lai degtu par to lietu, ko viņš dara. Tāpēc ir jāraugās, vai izglītība mums ir virzīta uz to, lai sagatavotu šos konkurētspējīgos jauniešus. Lai būtu tā, ka cilvēkam no Gulbenes vai kāda pagasta, kas aizbraucis uz Rīgu, pietiktu pašpārliecinātības ieiet jebkurā lepnā veikalā vai uzņēmumā, lai viņš nedomātu, ka tas nav domāts viņam. Ir jābūt pašnovērtējumam, kas ļauj domāt, ka viss lepnais ir domāts katram cilvēkam. Mums tā pagaidām diemžēl pietrūkst,” uzskata Liāna.
Viens visu zināt nevar
L.Jansone domā, ka pedagoga profesijas prestižs šobrīd ir zudis nevis morālā jomā, bet merkantilā (komerciālā). “Viens no iemesliem ir jau pieminētā valsts politika. Kādreiz skolotājs un mācītājs bija tie gudrākie, cienītākie, izglītotākie cilvēki. Varbūt tāpēc, ka viņi tad, kad bija citi laiki un prasības, bija vieni. Mūsdienās viens cilvēks noteikti nevar zināt visu. Visi zina, ka strādāt par skolotāju ir grūti, bet alga ir maza, tāpēc šī profesija nav tā, ko labprāt izvēlas. Tagad visi mācās par ekonomistiem, juristiem un tamlīdzīgi. Tomēr tas oreols, kas ietver skolotāju, nav zudis. Ja tomēr tā ir, tad jāvērtē cilvēka īpašības,” viņa saka.
Jāceļ pašapziņa
Pedagoga darbā gūstams morāls gandarījums, tas ļauj izjust apkārtējo cilvēku mīlestību un cieņu. Liāna uzskata, ka ir jārada konkurence uz skolotāja vietu. “Šobrīd esam spiesti rēķināties ar tiem apstākļiem, kādi ir, un rūpēties par to, lai bērni tiktu mācīti. Kādā kvalitātē – tas ir cits jautājums. Daudz ko nosaka arī par darbu saņemtais atalgojums. Cik lielam tam būt, ir atkarīgs no tā, kur skolotājs dzīvo, kādas ir viņa prasības. Pie apstākļiem, ka skolotājs nav vienīgais pelnītājs ģimenē, ka ģimenē ir divi bērni, ja skolotājs varētu saņemt 300 latus uz rokas, viņš būtu apmierināts,”domā Liāna. Viņa ir pārliecināta, ka tad skolotājs varētu atļauties iegādāties kādu grāmatu, varētu parūpēties par savu ārieni un iegādāties tādu apģērbu, kas patiktu ne tikai pašam, bet arī viņa skolēniem, varētu kopā ar skolēniem aiziet uz kafejnīcu un apēst saldējumu. “Ja skolotāja ir apmierināta ar savu ārieni, viņa atbrīvojas no daudzām problēmām, ļaujot celties pašapziņai. Ja skolotājai nav iespējams sev patikt, nekad viņai nebūs pašpārliecinātības. Šodienai nepiederas kādreizējās “učenes” tips. Šaubos vai mūsdienu jaunieši uzticas “učenes” tipam,” saka Liāna.
Gadiem nav nozīmes
Liāna ir pārliecināta, ka gadiem nav nozīmes nevienā profesijā. “Viss atkarīgs nevis no cilvēka rakstura īpašībām, bet no attieksmes pret dzīvi. Mums ir jauni cilvēki, kas ir nīgri un neapmierināti. Patiesībā viņiem būtu jāmeklē psihoterapeita palīdzība. Ir arī gados veci cilvēki, kas ir jauni savā būtībā. Es nesaku sirdī, jo sirdī mēs visi esam jauni. Ir būtiska šo cilvēku attieksme. Ja cilvēkam ir apnikusi dzīve un viņš pats sev ir apnicis, viņu nekad bērni nemīlēs kā pedagogu, kam iet klāt, kam uzdrošināties stāstīt par savām izjūtām. Ja skolotājs pats jūtas saprasts, tad viņam nav problēmu saprast jauniešus,” Liāna vēl sapratni visiem skolotājiem.
Jaunieši ir citādāki
“Paldies Dievam, ka šodienas jaunieši ir citādāki, nekā bijām mēs! Es domāju, ka cilvēki jau nemainās. Mainās vide, kurā viņi dzīvo. Cilvēciskās īpašības, ko pazinām senās Romas laikā, ir arī tagad. Tās nav kļuvušas citādākas, tikai mēs tās citādāk izrādām. Salīdzot sevi, kāda biju, un savus bērnus, es priecājos, ka viņi apzinās, ka ir svarīgi. Man patīk, ka šodienas jaunieši vēlas vairāk, nekā vēlējāmies mēs,” saka Liāna, bet uz jautājumu, vai tas nerada visatļautību, viņa atbild, ka ārējie apstākļi jauniešiem dod lielākas iespējas. Liāna nenoliedz, ka arī agrāk bijusi narkotiku problēma, tikai tad pieejamība tām bijusi mazāka.
Nezinām realitāti
Iepazīstoties ar skolēnu anketām, kas saņemtas no vispārizglītojošajām skolām, Liāna vēlreiz pārliecinājusies, ka patiesībā reālā situācija nav apzināta, jo ir tik daudz bērnu, kas vismaz vienu vai vairākas reizes ir lietojuši narkotikas gan to tiešajā izpratnē, gan tablešu veidā. “Tā ir jaunības daļa – izmēģināt. Man arī patīk izmēģināt, ko nozīmē krāsu un stila konsultants, ko nozīmē kosmētiskā procedūra. Tā nav ziņkārība, bet zinātkāre – kā tas ir man? Mazs kaķēns arī, ienests jaunā vietā, izlodā visas vietas un stūrus, lai visu izzinātu. Neviens šodienas jaunietis nav tāds, kas nebūtu dzirdējis, ka to darīt nevajag, bet zinātkāre gūst virsroku. Domāju, ka atturēt jauniešus no tā nevaram, ja kāds tā domā, viņš “aizmālē” sev acis. Mums jārēķinās ar to, ka viņi pamēģinās, tikai nedrīkstam nokavēt to brīdi, kad ir jāieslēdz cilvēka pašapziņa. Neviens alkoholiķis nav izārstējams, ja viņš pats nevēlas tapt vesels. Ja jaunietim nav nekā svarīgāka par viņa personīgajām izjūtām, tad arī rodas šī atkarība, lai gan iemesli visam ir dziļāki. Lielākā daļa atkarīgo izvēlas šo ceļu, jo atkarība ļauj fiziskajās izjūtās būt tādam, kāds viņš vēlas būt patiesībā, bet kas ir liegts,” uzskata Izglītības pārvaldes vadītāja.
Bērns ir vērtība
Vai mēs mīlam savus bērnus? Šo jautājumu L.Jansone uzdod visiem vecākiem. “Bērnam jau līdz skolas vecumam ir jārada pārliecība, ka viņš ir vienreizēja vērtība, ka citas tādas nav, ka viņš ir tik nozīmīgs, kāds nav neviens, ka viņš ir ļoti mīlēts. Ja vecāki šo pārliecību nav radījuši, tad pusaudža vecumā to darīt ir par vēlu. Tad palīgā ņemam agresīvas metodes – bāršanos, aizliegšanu un tamlīdzīgi. Mums ir jāsaprot, ka nevaram roku vienu pašu dabūt tīru. Ir vajadzīga otra,” domā Liāna.
Nekautrēsimies mīlēt
“Mīlestību var izrādīt dažādi, tikai nekautrēsimies to darīt. Ir vecāki, kam ir grūti pateikt bērnam: “Es tevi mīlu, tu vienmēr man būsi ļoti mīļš!” Pat tad, kad bērns ir izdarījis blēņas savas nesaprātības dēļ, arī tad viņš ir mīļš. Nenoliegsim, ka mums sāp viņa pārinodarījums, ka ir kauns no viņa rīcības, bet mums bērns vienalga ir jāmīl. Ja bērnam šķiet, ka viņš ir pamests, ka nevienam viņš neinteresē, tad mēs, vecāki, esam viņu zaudējuši. Vairāk runājam par tiem, kas atrodas visu acu priekšā, bet patiesībā neapjaušam, kādas lietas notiek. Ir 21.gadsimts, bet kāpēc bērnam novembrī, decembrī ir jāiet uz šķūnīti, lai gulētu vannā? Ne vienmēr bērni, kas bērnībā izgājuši cauri visšausmīgākajām lietām, dienās ir tie sliktākie. Daudzreiz vecāki saka: “Es bērnam gribu tikai labāko, es neko sliktu nemācu”, bet kāpēc viņi nepiebilst: “Es arī viņam neko nedodu, neko nemācu”? Tikai vecāku mīlestība spēj veidot bērnu tā, lai viņš būtu stiprs savā dzīvē,” tāds ir Liānas padoms. Viņa ir pārliecināta, ka nav tāda cilvēka, kura dzīvē vislielākā nozīme nebūtu mīlestībai.
Jūtos atbildīga
“Esmu mēģinājusi maksimāli izmantot dabas dotās potences: saprātu, zināšanas, pārliecību, intuīciju, lai maksimāli mēģinātu palīdzēt tiem cilvēkiem, kas ir atkarīgi no manis. Sarežģītākais vienmēr ir bijis pieņemt pareizu lēmumu, jo ir daudz iespēju, kā paveikt vienu darbu, tāpēc dažkārt jūtos it kā tiesneša statusā, kas pieņem gala lēmumu. Esmu kļuvusi daudz gudrāka, tāpēc maksimāli cenšos katru nopietnu problēmu, kurā iesaistīti daudzi cilvēki, izrunāt ar viņiem. Domāju, ka man ir pietiekami daudz pieredzes, esmu bagātīgi apveltīta ar intuīciju un spēju saprast cilvēkus. Pievienojos uzskatam, ka cilvēks nevar būt atbildīgs par visu. Viņš nedrīkst būt atbildīgs par citiem, bet es neprotu būt bezatbildīga. Tāda un esmu,” saka Liāna.
Galvenā – mātes sūtība
No visām Liānas dzīves sūtībām šo viņa uzskata par galveno, jo tā katrai sievietei ir Dieva dota. “Es neesmu ticīga,” viņa saka, “bet apzinos, ka ir lietas, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai tās pieņemam vai – nē. Tāda ir arī mātes būtība. Es zinu, ka savus bērnus mīlēšu vienalga, kādi viņi būs. Esmu absolūti pārliecināta, ka nav tādas mātes, kas nemīlētu arī dēlu slepkavu. Tā ir prātam netverama traģēdija, bet neizslēdz mīlestību. Nav nevienu citu jūtu, kas varētu aizstāt mātes jūtas. Ja kādam cilvēkam neizdodas šīs jūtas izmantot, viņš ir nelaimīgs. Tad rodas vientulība, apziņa, ka nevienam neesi vajadzīgs, bet, ja cilvēks nevienam nav vajadzīgs, tad arī nav vajadzīgs…,” domā Liāna.
Saulainas vecumdienas
“Par saulainām vecumdienām neesmu domājusi, jo vēl jūtos jauna. Bet es gribētu būt tik vesela, lai vecumā vispār kaut ko vēlētos, lai man būtu pietiekami daudz līdzekļu, kas ļautu ceļot. Nebūšu tā, kas sēdēs mājās un tamborēs. Esmu pārliecināta, ka vecumdienās būs manu bērnu un mazbērnu mīlestība, tad gadiem nav nozīmes,” saka Liāna Jansone.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Liāna Jansone.
Dzimusi: 1955.gada 4.oktobrī.
Dzimšanas vieta: Madonas rajona Kraukļu pagasts.
Skolojusies: Litenes pamatskolā, Gulbenes astoņgadīgajā skolā, Rīgas Pedagoģiskajā skolā, studentu apmaiņas kārtībā – Hercena vārdā nosauktajā Ļeņingradas Pedagoģiskajā institūtā.
Pirmā darba vieta: Gulbenē kādreizējā dzelzceļnieku bērnudārzā. Šodien Gulbenes rajona Izglītības pārvaldes vadītāja.
Ģimene: precējusies.
Tips: sangviniķe.
fakti
n Gulbenes rajonā ir 23 vispārizglītojošās skolas, viena speciālā internātskola, deviņas pirmsskolas izglītības iestādes.
n Skolēnu skaits ir 4820. Pirmsskolas mācību iestādēs
856 bērni, ar kuriem strādā 122 audzinātājas.
n Vidusskolas mācību programmu apgūst apmēram 800 audzēkņu.
n 1994.gadā rajonā dzimuši
409 bērni, 2000.gadā – 265.
n Augstākajās mācību iestādēs mācās 56 rajona pirmsskolas izglītības iestāžu skolotāji.
n Latvijā 1999./ 2000.mācību gadā skolu neapmeklēja 3005 bērni.
n 2000.gadā reģistrēti 3923 nepilngadīgo veikti noziedzīgi nodarījumi.
n 2000.gadā Latvijā reģistrēti 2286 vardarbības gadījumi pret bērniem.
n 75 procentiem ielas bērnu Latvijā ir ģimenes un mājas.
n Nepilngadīgo profilakses centrā Rīgā Alises ielā 2000.gadā nogādāti 644 klaiņojoši bērni, bet Rīgā pērn strādāts ar 1258 riska un nelabvēlīgajām ģimenēm, kurās ir 2501 bērns.
ko saka par sevi
Domāju, ka esmu paveltīta ar pieredzi, intuīciju, saprātu un pārliecību. Sarežģīti ir pieņemt pareizu un noteicošu lēmumu, tāpēc dažkārt jūtos tiesneša lomā. Piederu cilvēkiem, pie kuriem citi nāk izrunāties, tāpēc citu cilvēku apziņā esmu karismātiskais guru. Tas man liek apzināties atbildību. Esmu emocionāla, bet emocijas cilvēkam piestāv.
ko saka par mīlestību
n Neļaujiet mīlestībai, kas mīt jūsos, pārvērsties par etiķi.
n Mīlestība ir tā vērtība, ko saņēmis
cilvēks noteiktā vecumā atdod atpakaļ.
n Mīlestībai cilvēka dzīvē ir desmit posmi. Desmitais posms ir tā mīlestība, ko atdodam atpakaļ.
n Ja cilvēks ir vientuļš, tad viņam vajag dzīvnieku, vajag augu, par ko rūpēties.
n Nemīlēts cilvēks nevienam nav vajadzīgs.
n Atcerieties, ka mīlestība cilvēkam liek uzziedēt.
