Vecākus uztraucot bērnu modernās atkarības. Viņi vēlas, lai mācību iestādēs bērnus turpinātu izglītot par to, ka ilgstoša sociālo tīklu lietošana var izraisīt atkarību. Tā liecina biedrības “Esi brīvs!” un pētījumu kompānijas TNS aptaujas dati.
Pamatā jau vecākiem ir jādomā, kas viņu bērniem ir vajadzīgs un nepieciešams. Pie mums skolā nav nemaz tik daudz laika, lai ar to visu tik ļoti aizrautos. Pie mums bērni no rīta atbrauc, tad dodas mājās, kad viņi ir skolā, notiek mācību darbs un pulciņi. Lauku skolās nemaz nav tādas iespējas – lielu dienas daļu pavadīt sociālajos tīklos. Bet, kopumā runājot, sociālo tīklu lietošana iet plašumā, jo jau pirmsskolas vecuma bērniem līdzi ir mobilie tālruņi. Labi, ja bērns saprot, ko ar to darīt, bet, ja viņš ik pēc desmit minūtēm zvana uz mājām, tas ir šoks vecākiem, kamēr jau viņi paši saprot, ka nav vajadzības dot šim bērnam līdzi telefonu. Dot tikai telefonu tāpēc, ka tā ir modes lieta un lai parādītu citiem, redz, kāds man ir… Vecāki paši neapzināti veicina sociālo tīklu lietošanas atkarību saviem bērniem. Mūsdienās jau tā ir – kaimiņam ir, kāpēc gan lai manam bērnam nebūtu?
Bet vistrakāk, manuprāt, ir ar ģērbšanos. Lielākajās klasēs bērni jau paši nosaka, ko vilkt mugurās, bet mazākajās klasēs, kad viņus saģērbj vecāki, nākas daudz ko redzēt. Daļa vecāku iespaidojas no citiem, neskatoties uz to, vai viņa bērnam tas piestāv, der un tā tālāk. Agrāk, kad bija skolas formas, bija vienkāršāk. Tagad, godīgi sakot, ir maz vecāku, kuri izprot, kā bērnu ģērbt. Vecāki skatās uz to, kas ir modē, neapjēdzot, ka bērnu ir saģērbuši neatbilstoši laikapstākļiem. Ja ir nopirkts jauns apģērba gabals, tad tas arī tiek vilkts, lai gan bērnam varbūt tajā ir ļoti auksti. Cik bieži meitenes ir pusplikas! Un vecākus nevar pārliecināt, viņi atbild – man ir līdzekļi, mans bērns to grib un viss. Uztrauc arī tas, ka mājās nelasa grāmatas. Ir daži bērni, kas jau radoši paši izpaužas, jo mājās kopā ar vecākiem daudz ko dara, bet ir liela daļa tādu, kam viss ir vienalga. Nav intereses ne par ko. Vecāki ar materiālo lietu pirkšanu kompensē savas uzmanības trūkumu bērnam. Piemēram, nopērk mazam bērnam mobilo telefonu, kurš bērniem pamatā ir tikai spēlēm. Savukārt mēs varam iegādāties dažādas attīstošās spēles, bet, ja kāds tās spēlēs telefonā, tad mūsu attīstošās spēles var stāvēt plauktā. Jāteic, ka viss sākas ģimenē.
Inita Savicka
