28 gadus vecais Artūrs Kravalis no Līgo ir tāds īsts nemiera gars. Sēdēt rokas klēpī salikušam – tas nav viņam raksturīgs. Viņam visu laiku gribas darboties. Galdniecība un sports – tā ir dzīves jēga. Artūrs zina, lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda pamatīgs darbs un pūles, un katru dienu sevi jāmotivē. “Visu var panākt tikai un vienīgi ar darbu. Un mani darbs nebaida! Nečīkstēt un darīt! Sākt ar mazumiņu, jo uzreiz nevar panākt lielas lietas,” ir pārliecināts Artūrs.
Vectēvs ir bijis tas cilvēks, kas ieaudzinājis viņam darba tikumu, mīlestību pret darbu. “Bērnībā jau to nesapratu, kad lika strādāt, tad darbu uztvēru kā sodu. Tikai tagad, kad esi pieaudzis, to saproti un novērtē. Vecmamma saka, ka esmu līdzīgs vectēvam – abi spītīgi,” saka puisis, kuram jau bērnībā paticis visu ko meistarot, tāpēc, pabeidzot Siltāju pamatskolu, izvēle par labu kritusi būvizstrādājumu galdnieka arodam.
Artūram nav jādodas uz veikalu, lai iegādātos sev mēbeles. Viņš prot uzmeistarot visu pats. Tikai un vienīgi ar paša rokām ir tapuši galdi, krēsli, gultas, skapji, kumodes, virtuves iekārtas un citas mēbeles. Tagad padomā ir sameistarot jaunu sekciju. Viņam vairāk patīk strādāt ar priedi, jo tā ir mīkstāka, un arī ar egli. Vissarežģītāk un grūtāk ir strādāt ar osi un ozolu, jo tie ir cieti materiāli. “Ja esmu iesācis izgatavot kādu mēbeli, pat naktīs nevaru gulēt. Domāju soli pa solim, ko un kā labāk darīt. Izgatavošanas procesā pats arī reizē izglītojos. Gadās arī kļūdas un grūtības, bet man nepatīk vieglie ceļi. Ir bijis, kad liekas – nesanāk, bet tad, kad sanāk, ir gandarījums un rodas jauna enerģija. Sports man ir iemācījis apņēmību un to, ka mērķis ir jāsasniedz. Tas noder man kā galdniekam,” stāsta Artūrs.
Dzīve laukos prasa daudz darba – gan šķūnis jāsalabo, gan pirts jāremontē, kādreiz gribētos uzbūvēt arī lapeni. Pagaidām tam visam pietrūkst laika, jo Artūrs sācis strādāt Gulbenes Labiekārtošanas iestādē par kokkopi. Pērn uz Novada svētkiem ikvienam bija iespēja novērtēt viņa izgatavoto koka tiltiņu Jaungulbenē, Rijas kalnā. “Man ir arī sapnis vasarā aizbraukt kaut kur atpūsties, bet nekad nesanāk. Vienmēr ir darbi, kas jāpadara, bet bez sapņa dzīvot nevar,” atzīst Artūrs, kura sapnis kādreiz bija arī pašam sava darbnīca. Nu tas ir piepildījies! “Neviens sapņotājs nav par mazu un neviens sapnis nav par lielu. Un tā arī ir!” pārliecināti saka Artūrs, kurš iecerējis arī paplašināt savu darbnīcu, bet tas prasa lielus ieguldījumus. Pagaidām tajā var darboties tikai siltajā laikā, jo nav apkures. “Esmu mācījies projektu vadīšanas kursos. Man jau paziņas saka, lai rakstu projektu un tādā veidā attīstu darbnīcu, bet man patīk visu izdarīt pašam. Es paļaujos tikai pats uz sevi, uz saviem spēkiem un vienmēr domāju par to, lai man dzīvē būtu atkāpšanās ceļi. Ja gadījumā palieku bez darba, tad esmu parūpējies, ka man ir sava darbnīca, kurā nepieciešamības gadījumā varu strādāt un pelnīt,” saka Artūrs.
