Priekā ar “Dzirksteli” dalās šobrīd Polijā dzīvojošā gulbeniete Ance Lauva-Salnāja, kurai 5.martā paliks 24 gadi un kuras dzejoļi nupat ir ieraudzījuši dienas gaismu grāmatā. Šī grāmata ir septiņu autoru kopdarbs, un starp autoriem ir arī Ingrīda Zepa no Jaungulbenes. Grāmatas nosaukums ir “Pastāsti man”. Tā izdota apgādā “Domu pērles”.
Viņai dzejošana ir domu un sajūtu saikne ar Gulbeni, savas esības un laikmeta atklāsmju veids. Ance šajā sakarā laikrakstam raksta: “Latvija vienmēr ir kaut kur dziļi sirdī, tā ir mana Dzimtene. Dzīvojot Polijā, manu istabu rotā Latvijas valsts karogs! Jāatzīstas, ka no attāluma esmu savu valsti iemīlējusi vēl vairāk. Ir dienas, kad ļoti sailgojos pēc Gulbenes. Visvairāk man pietrūkst tā svaigā gaisa un dabas, jo Varšavas smogs diezgan slikti ietekmē veselību. Polijā ir ļoti piesārņots gaiss. Ievēroju, ka Polijā biežāk apaukstējos, ticu, ka tas ir smoga dēļ. Aizbraucot uz Gulbeni, ir sajūta kā paradīzē, jo gaiss ir tik tīrs un ir pat vieglāk elpot! Laikam jau vajag ārzemēs padzīvot, lai saprastu, cik labi ir Gulbenē. Es ticu, ka kādreiz Latvijā atgriezīšos. Nav nozīmes, kas darās politikā. Kamēr ir daba, tikmēr būs dzīvība. Un kur iznīcinām dabu, tur paši arī iznīksim.”
Uzrakstīja un piepildīja mērķi
Jau skolas gados Ance zinājusi, ka reiz viņas dzejoļi būs publicēti grāmatā. Viņa saka: “Domāju, ka ikvienam autoram ir tāds sapnis. Skolas laikā tas bija vien domu līmenī. Tālaika dzejoļi man pašai nepatīk izvēlēto tematu dēļ, un tie arī nekad nekur netiks publicēti. Lai vai kā, es vienmēr domāju – kaut kad jau līdz grāmatai tikšu, kaut kad vēlāk. Un tā es sasniedzu jau 23 gadu vecumu, sāku biežāk dzejoļus publicēt savā “Facebook.com” profilā, un cilvēkiem patika. Atceros, ka septembrī uz vienas dzejoļu klades vāka iekšpusē uzrakstīju sev mērķi, ka vajag dzejoļus dabūt grāmatas formātā un ka man tam ir divi gadi laika. Es ļoti ticu, ka mērķus piepildīt palīdz tas, ja tos kaut kur pierakstām. Un katru reizi, kad atvēru kladi, lai tajā ierakstītu jaunu dzejoli, tad redzēju savu mērķi. Bet ar tiem mērķiem ir tā, ka ir jāzina arī, kā soli pa solim tos piepildīt, un es nezināju, kāds ir ceļš līdz grāmatas publicēšanai. Ziemassvētkos aizbraucu uz Latviju brīvdienās, un tajā laikā sapratu, ka jāsāk meklēt iespējas. Atgriežoties Polijā, kaut kādā veidā tomēr iespēju atradu. Un likās, ka lidoju 10 centimetrus virs zemes! Tā kā no sākuma gribēju grāmatu kopā ar citiem autoriem, tad bija grūti izvēlēties, kurus dzejoļus likt grāmatā un kurus ne, bet sadarbība ar izdevniecības darbinieci bija vairāk nekā lieliska un ar galarezultātu esmu ļoti apmierināta – nu jau lidoju pat 20 centimetrus virs zemes! Dzejoļi ir par dažādām tēmām, tāpēc ceru, ka katrs var atrast kaut ko, kas uzrunātu.”
Par to, kā top dzejoļi, Ance stāsta: “Dzeju rakstu, jo kā jebkuram cilvēkam gribas kaut ko aiz sevis atstāt. Skolas laikā, piemēram, rakstīju lugas, kaut kas tika iestudētas Gulbenē, viena luga vēlāk pat Polijā poļu valodā. Rakstot var nodot kādu vēstījumu, savas domas vai arī var likt citiem aizdomāties. Varbūt kāds lasa un sajūt to, ko esmu jutusi es, kad dzejolis tapis. Man patīk, ka ar dzeju var radīt kaut kādu ciešāku saikni ar cilvēkiem. Kā nekā iedvesma nāk no tā, kas tiek piedzīvots ikdienā, tāpēc jau tā dzeja cilvēkus uzrunā.”
Vienmēr – sava ceļa gājēja
Šobrīd Ance strādā Polijā internacionālā kompānijā, tāpēc darbā nekad nav garlaicīgi. Viņa nav un reizē ir tipiska mūsdienu jauniete. Pēc 12.klases beigšanas viņa tā vietā, lai studētu, sekoja savam sapnim un brauca uz Poliju. “Varu būt pateicīga, ka mamma manu izvēli pieņēma. Jā, ja būtu studējusi, man jau droši vien diploms būtu kabatā, bet savā darbā esmu sapratusi, ka tas, kā izrādās, nav galvenais. Galvenā ir attieksme. Un bez attieksmes nekur tālu nevar tikt, pat ja diploms kabatā.”
Uz jautājumu, vai savs dzīves ceļš jau ir atrasts, Ance atbild tā: “Domāju, ka savu ceļu nekad tā līdz galam nevar atrast, jo tas nozīmē apstāšanos kādā punktā, bet cilvēkiem visu laiku nepieciešama attīstība. Šobrīd mans ceļš iet pa Varšavu, esmu laimīga par to, ko daru, bet tas nenozīmē, ka es nevarētu būt laimīga, piemēram, kaut kad vēlāk, atgriežoties Gulbenē. Galvenais, lai tajā visā ir attīstība, kustība uz priekšu. Cik runāju ar cilvēkiem, saprotu, ka nelaimīgi ir tie, kam dzīvē nav nekādu mērķu, jo nav kur tiekties. Tāpēc visu dzīvi vajag meklēt jaunus ceļus, nedrīkst apstāties pie sasniegtā. Ir jāaug un jāattīstās vēl vairāk.”
Dvēseli aprij pilsētas troksnis,
Augšā peld iekšējais mošķis.
Laid to zvēru brīvībā!
Nu tam dota dzīvība!
Viņu nekas nebiedē,
Viņš ņem un visu sabildē.
Skaļums šeit ir katrā stūrī,
Tas mīt pat manā sirdī.
Šeit māja tik pie mājas,
Es gribu nevilkt kurpes kājās!
Es vēlos basām pēdām iet,
Pa zaļu pļavu skriet!
Redzu – arī šeit ir daži koki.
Varšava, tu dabu moki.
Ar rokām zemi sajust vēlos
Un staigāt mežos zaļos.
Ilgojos pēc tevis, Latvija,
Dzīve rit man Polijā.
Kur palikusi tagad es,
Meitene no Gulbenes?
