Jau rīt Gulbenes kultūras centrā tiks kronēti šīgada titulu “Mis Gulbene” un “Misters Gulbene” ieguvēji. Kopā ar šī konkursa dalībniekiem būs arī iepriekšējā konkursa uzvarētāja Laura Melbārde.
– Ar kādām izjūtām atceries konkursu?
– Līdz pašai konkursa atlases dienai nebiju pārliecināta, ka došos uz to. Vēl naktī pirms atlases zvanīju tētim, kurš tobrīd bija Ēģiptē, un jautāju padomu. Viņš teica, ka tas ir jauns izaicinājums, kas noteikti dos man kaut ko vērtīgu – un tā arī bija. Nebija viegli, bet grūtības mani nekad nav atturējušas, ar tām ir jācīnās, jāpārvar un pēc tam ir jābauda augļi!
Konkursa stress sākās jau ģenerālmēģinājumā, dienu pirms konkursa. Uz to tika atvestas arī kāzu kleitas, kuras bija paredzētas pēdējam – valša – iznācienam, bet man gadījās misēklis. Mēģinot valsi, es uzkāpu sev uz kleitas un norāvu visu tās lejasdaļu. Asaras, stress… Bet pa nakti viss tika sašūts kopā un līdz konkursa sākumam viss bija kārtībā. Konkursu uztvēru ļoti nopietni, un visu mēģināju darīt ar lielāko atbildības sajūtu. Uzskatu, ka bez centības neko nevar sasniegt. Jau kopš pirmās gatavošanās nedēļas pati individuāli gandrīz katru dienu gāju uz sporta zāli, skrēju, vingroju, lai konkursa dienā būtu lielāka pārliecība un gandarījums par sevi.
– Ko guvi no piedalīšanās šajā konkursā?
– Konkursa laikā es iemācījos dejot valsi, ko iepriekš nepratu. Liels paldies mūsu pasniedzējiem Ivai un Kārlim Ventiem! Taču manā gadījumā lielākais paldies, manuprāt, ir jāsaka manam partnerim Jānim Anžem, kurš darīja visu, lai es justos droši uz skatuves savā garajā kleitā. Manī pašā, šķiet, nekas īpašs pēc konkursa nemainījās. Vai es šobrīd piedalītos konkursā? Mums ar Didzi Gorbenko ir iespēja startēt Latvijas konkursā, bet tas diemžēl nav tik viegli izdarāms, jo es vēl skaitos modeļu aģentūras “Vacatio” modele, taču varbūt nākamgad mēģināsim piedalīties.
– Ko, tavuprāt, žūrija visaugstāk novērtē konkursantos?
– Man nav ne jausmas, kādi ir žūrijas kritēriji, – bieži esmu bijusi pārsteigta par konkursa rezultātiem. Taču es domāju, ka 50 procentus vērtējuma izšķir saruna ar žūriju pirms konkursa. Protams, ļoti svarīgs ir arī augums. Vienā mēģinājumā šīgada dalībniecēm mācīju defilēšanu un jau tad viņām teicu, lai cīnās un cenšas un lai uztver to kā konkursu, kur viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašām.
– Cik sen tu esi saistīta ar modeles darbu?
– Pirmo reizi ar modes biznesu saskāros, kad man bija 13 gadu. Uz Gulbenes ģimnāziju toreiz bija atbraukuši modeļu aģentūras pārstāvji, kas meklēja jaunas meitenes. Ieraugot mani, viņi gribēja aprunāties, bet es nobijos un aizbēgu. Tajā laikā tādas lietas mani vispār neinteresēja. Kad man palika 17 gadu, nolēmu pati doties uz modeļu aģentūru “Vacatio”. Tajā pašā dienā ofisā notika Ņujorkas vadošās aģentūras “NEXT” kastings (modeļu atlase). Es, meitene bez bildēm un jebkādas pieredzes, viņiem iepatikos un man piedāvāja iespēju doties uz Ņujorku, bet mani vecāki uzstāja, ka sākumā ir jāpabeidz ģimnāzija. Tā es nekur neaizbraucu. To brīdi es pati un arī mana aģentūra uzskata par soli atpakaļ, no kura tā arī netiku uz priekšu. Bet – kas bijis, bijis. Saprotu savus vecākus, un man viņu domas ir ļoti svarīgas. Kad man bija 19 gadu, devos savā pirmajā ceļojumā uz Ķīnu. Tas man paliks atmiņā kā grūtākais, emocionālākais brauciens. Tas mani darīja ļoti stipru. Trīs mēneši bez ģimenes, bez sakariem, tikai portāls “draugiem.lv” – tas bija smagi! Taču tur es piepildīju tābrīža lielāko sapni – piedalījos “Calvin Klein” modes skatē. Spilgti atceros to skati – kurpes uz 20 centimetru papēžiem, kājas dreb, blakus man topmodeles no Ņujorkas un Parīzes. Domāju, kāpēc mani vispār izvēlējās (bija jāiztur 200 meiteņu kastings un tikai 12 tika uz šo skati). Taču pirms skates manu roku paņēma pats “Calvin Klein” dizainers un teica: “Galvenais – nenokrīti!” Kad skate bija galā, man lija laimes asaras.
– Cik grūts ir modeles darbs?
– Tas ir ļoti grūts. Šī gada pavasarī trīs mēnešus biju Ķīnā, kur strādāju ne tikai par modeli, bet arī par sabiedrisko attiecību speciālisti pašā lielākajā Šanhajas klubā. Katru dienu cēlos pulksten 6 no rīta, lai dotos uz kastingiem, kas dienā bija vidēji desmit, un diena beidzās apmēram pulksten 10 vakarā. Bet tad vēl devos uz klubu, kur biju atbildīgā par vakariņu rīkošanu modeļiem un pasākumu rīkošanu. Nogurums bija milzīgs, bet esmu tāds cilvēks, kuram patīk aizņemtība, liela burzma un saziņa ar interesantiem cilvēkiem. Pēdējais pasākums, ko rīkoju Šanhajā, bija sagaidīšanas pasākums visai “Formulas 1” komandai. To es uzskatu par labu veikumu savā sabiedrisko attiecību speciālistes karjeras sākumā. Kā lielu ieguvumu uzskatu arī teicamās angļu un krievu valodas prasmes. Nedaudz zinu arī ķīniešu valodu, kā arī dažas frāzes rumāņu un spāņu valodā.
Taču šobrīd modes bizness ir nolikts otrajā plānā. Tas bija lēmums, kuru ar vecāku palīdzību pieņēmu 28.augustā. Man šķiet, ka tas bija pats grūtākais un sāpīgākais lēmums manā dzīvē, jo modes bizness man vienmēr būs sirdī. Taču ir jādomā reāli! Šobrīd visur ir krīze un it īpaši modes pasaulē. Man ir 22 gadi, ir jādomā par nākotni, par to, kā nopelnīt. Otrs iemesls, kādēļ arī mani vecāki bija pret modes biznesu, ir mana veselība. Stress, nepilnvērtīgs uzturs, negulētas naktis ļoti kaitē organismam. To ilgi negribēju pieņemt, bet tagad to esmu apzinājusies. Un tomēr nav bijusi ne diena šajos trīs mēnešos, kad es neiedomātos par modi. Tai vienmēr būs īpaša vieta manā dzīvē.
– Kāda šobrīd ir tava ikdiena?
– Šobrīd esmu atsākusi studijas Biznesa augstskolā “Turība”. Esmu 3.kursā un studēju sabiedriskās attiecības. Turpināt studijas mani pamudināja brālis, kurš, absolvējot Rīgas Tehniskās universitātes inženierus, tagad ir būvniecības darbu vadītājs Zviedrijā. Ļoti lepojos ar viņu! Līdztekus mācībām uz pilnu slodzi strādāju veikalā “Citysport”. Mācos gan naktīs, gan brīvajos brīžos darbā, jo man ir svarīgi nevis kaut kā nokārtot ieskaiti, bet izdarīt to labi un teicami. To daru sevis dēļ, jo sevi cienu un nevēlos būt viduvējība. Man prieks, ka sekmes ir labas un pietiek laika arī darbam, kaut gan tas atņem daudz spēka. Šobrīd augstskolā ir sākusies arī sesija. Kad tā beigsies, beidzot varēšu atvēlēt laiku sporta klubam un baseinam.
Manas laimīgās dienas ir tās, kad vecāki atbrauc uz Rīgu, lai satiktu un samīļotu mani. Tas notiek vidēji vienu divas reizes mēnesī, bet es to ļoti novērtēju. Un, protams, vecmammas sagādātās paciņas – tas ir katra studenta sapnis! Reizi mēnesī cenšos pati aizbraukt uz mājām, izgulēties savā gultā, baudīt mammas pusdienas, atpūsties ar suņiem un, protams, kārtīgi saēsties lauku labumus. Esmu priecīga, ka šogad varēsim visa ģimene būt kopā Ziemassvētkos, jo pagājušajā gadā tas neizdevās – gan Ziemassvētkus, gan Jauno gadu pavadīju viena Ķīnā. Mēs vispār esam tāda ceļotāju ģimenīte. Brālis šobrīd dzīvo un strādā Zviedrijā, tētim bieži ir komandējumi uz ārzemēm, tādēļ visi ļoti novērtējam brīžus, kurus varam pavadīt kopā.
