Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un uzturēšanai ir vajadzīgas gan finanses, gan ieinteresētība
Sarmīte Dundure, Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Vidzemes reģiona biroja vecākā inspektore
Gulbenes novads kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas ziņā daudz neatšķiras no situācijas, kāda tā ir visā Latvijā. Tāpat kā mums ikdienā visam nepietiek naudas, tāpat līdzekļu pietrūkst arī kultūrvēsturiskā mantojuma objektu uzturēšanai un atjaunošanai. Protams, ļoti daudz ko var izdarīt tikai ar cilvēku labo gribu, bet visa pamatā tomēr ir un paliek nauda, kas ir ārkārtīgi nepieciešama. Īpaši tas attiecināms uz vēsturiskajām celtnēm – pilīm, muižām un tamlīdzīgi. Arheoloģiskos pieminekļus, kādi ir arī Gulbenes novadā, varētu sakopt, iztiekot arī bez īpaša finansējuma. Labāka situācija ir tur, kur šie kultūrvēsturiskie objekti ir pašvaldības apsaimniekošanā, jo pašvaldības tomēr vairāk vai mazāk atvēl savā budžetā finansējumu šo objektu uzturēšanai. Piemēram, ja tajos atrodas skolas un tamlīdzīgi. Diemžēl valsts iedzīvotāju skaits turpina samazināties, tāpēc paliek ļoti daudz tukšu ēku, kas netiek izmantotas. Mani ļoti uztrauc, ka mēs būvējam lielas jaunas sporta zāles un citas jaunas celtnes, bet vecās tā arī stāv tukšas un pamazām sabrūk. Šajā ziņā par saimnieciskumu vispār nevar runāt. Ir novadā objekti, kuri nonākuši privāto personu apsaimniekošanā un uzturēšanā. Pozitīvs piemērs tam ir Rankas muiža, kuras saimnieki – Ābolu ģimene saņems arī atzinību par to. Būtībā šo lielo vēsturisko ēku uzturēšana, atjaunošana un apsaimniekošana ir ne tikai ārkārtīgi dārga, bet arī grūta. Tas, kurš ar to nekad nav nodarbojies, to nemaz neapzinās. Muižas vai pils ēkā nevar ielikt jebkādus logus vai durvis, jo visam ir jābūt saskaņotam un noteikumiem atbilstošam.
Ligita Zvaigznekalne, Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāja
Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana nākamajām paaudzēm, manuprāt, lielākoties ir atkarīga no viena cilvēka, kas par konkrēto objektu ir atbildīgs. Ja tas viens cilvēks spēs vilkt un vilks to lietu, tiešām būs atbildīgs un zinošs, pratīs visu darīt gudri, tad jau viss būs kārtībā. Var būt kaudzēm naudas, bet, ja nav tās saprašanas un mantojuma novērtēšanas spējas, tad nekādus rezultātus nesagaidīsim. Esmu domājusi arī par to, kā ir labāk, ja pils pieder kādai vienai personai vai pašvaldībai. Ja par to gādā pašvaldība, tad tai sabiedrības daļai, kam par to interese, objekts ir pieejams. Ja vēsturiskais kultūras mantojuma objekts ir privātās rokās, tad tomēr cilvēkiem tā pieejamība ir ierobežota. Tas jau nekas, ka muižas vai pils ar žogu apjoztā teritorija ir sakopta, ja vārtiem priekšā atslēga. Tam ir jāstrādā uz tautu, nevis uz konkrētu īpašnieku. Man nav īsti skaidrs, kādam jābūt naudas apjomam privātai personai, lai tā varētu atjaunot un uzturēt muižas ēku vai pili, bet katrā ziņā tā ir liela summa. Galvenais jautājums tomēr ir un paliek: “Kam šis kultūrvēsturiskais mantojums kalpo? “
Miķelis Kučinskis, Rankas profesionālās vidusskolas direktors
Pozitīvi vērtēju tos cilvēkus, kuri visiem spēkiem gādā par kultūrvēsturisko objektu uzturēšanu un sakārtošanu. Arī mums savulaik skolas apsaimniekošanā bija Rankas muižas teritorija un pils, kurā atradās mācību kabineti. Skolai bija jārūpējas par teritorijas uzturēšanu kārtībā, par zāles pļaušanu un tamlīdzīgi. Nebija viegli tikt ar to galā, tāpēc beidzot šo objektu atdevām apsaimniekošanai Rankas pagasta pašvaldībai. Arī tai tas izrādījās, ka nav pa spēkam, tāpēc Rankas pils ar visām pārējām tai piederošajām vēsturiskajām ēkām nonāca izsolē, kur to iegādājās pils tagadējie saimnieki. Viņiem varam pateikt tikai lielu paldies, jo teritorija ir sakopta, tiek domāts par ēku atjaunošanu. Daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Cik tad pašvaldībai ir tās naudas, lai varētu uzturēt pili? Cik liela ir tās interese? Skatoties, kas tagad notiek Jaungulbenē ar likvidēto arodvidusskolu un kultūrvēsturisko mantojumu, ir skaidrs, ka pašvaldībai viegli nebūs, bet tur daļa vaina jāuzņemas arī skolai.
